Plaša darbošanās ES sākumpunktā – zemnieku saimniecībā “Klajalkšņi”

Alūksnes novads rīdziniekiem bieži vien šķiet kā pasaules mala – nesasniedzams, tāls, un nav īsti zināms, vai tur vispār kāds strādā un dzīvo. Zemnieku saimniecība “Klajalkšņi” atrodas Liepnas pagastā, kas ir Alūksnes novada dienvidaustrumu daļā un robežojas ar Balvu novadu un Krievijas Federāciju, un ir Eiropas Savienības tālākais austrumu punkts.

Lai nokļūtu novada centrā, jāmēro 38 km garš ceļš, savukārt līdz valsts galvaspilsētai ir 242 km. Tātad Liepnas pagasts ir kā robeža starp ES un ne to labāko lielo kaimiņu – Krievijas Federāciju. Ņemot vērā saimniecības atrašanās vietu, saprotams, ka saimniekošana šādos apstākļos ir izaicinājums.

Neviens cits, tikai pats

Šeit dzīvojošie, darboties gribošie un varošie zemnieki ir sapratuši, ka neviens cits kā tikai pats saimnieks var veidot savu mazāk vai vairāk veiksmīgo biznesu. Ņemot vērā šos specifiskos apstākļus, balstoties uz uzkrāto pieredzi un iespējām paplašināties, saimniecības īpašnieks Guntars Sniedzāns nolēma, ka saimniecībai ir jābūt daudznozaru, kur viena nozare papildina citu.

Zemnieku saimniecība “Klajalkšņi” dibināta 1998. gadā, tās darbības veidi ir jauktā lauksaimniecība, mežizstrāde, akvakultūra. “Klajalkšņos” tiek audzēti graudaugi, zirņi, ripsis, kā arī savvaļas dzīvnieki – staltbrieži, dambrieži, mufloni. Saimniecība ir bioloģiski sertificēta, apsaimnieko 280 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kuras lielākā daļa ir saimnieka īpašums. Saražotā augkopības produkcija tiek realizēta kā bioloģiska produkcija AS “Dobeles dzirnavnieks”. No zālāju platībām iegūtais un graudi, kas neklasificējas kā pārtikas graudi, tiek lietoti kā lopbarība savā saimniecībā. Tai ir savas kaltes, līdz ar to lielākā daļa graudu uzpircējam tiek nogādāti attīrīti un kaltēti, kas ļauj saņemt lielāku samaksu. Ja rudenī graudu cenas ir zemas, izaudzēto ražu noliktavā var uzglabāt līdz labākai cenai.

Saimniecībā ir iegādāta lielākā daļa vajadzīgās tehnikas, lai savlaicīgi, agrotehniskos termiņos varētu veikt augsnes apstrādes un lopbarības sagatavošanas darbus. Tehnika ir iegādāta, gan īstenojot vairākus IMA projektus, gan arī ieguldot personīgos līdzekļus. Ikdienā strādājot, lieti noder arī saimnieka lielā pieredze tehnikas remontos. Ne vienmēr var salūzušo detaļu servisa firmas laikus atgādāt, kā arī to cenas ir neadekvāti augstas. Tad tiek liktas lietā savas un draugu zināšanas, radoša pieeja, un iznākums priecē.

Darbības plānotājs un pārvaldītājs ir īpašnieks Guntars Sniedzāns, kura pakļautībā strādā vēl pieci strādnieki. Protams, arī pārējie ģimenes locekļi iegulda savu artavu saimniecības attīstībā. Mērķis ir attīstīt un modernizēt ražošanu, lai gūtu maksimālu peļņu ar minimālām izmaksām. Piepildīt šo mērķi gan traucē milzum daudz birokrātisku šķēršļu, kuri nav nepārvarami, bet ļoti traucējoši un nav saprotama to nepieciešamība. Piemēram, kaut Guntars vairāk nekā 40 gadus ir kaislīgs mednieks un jau daudzus gadus viņam pieder briežu dārzs, izieti kursi par briežu kaušanu, bet nedrīkst šo darbu vēl veikt, jo vairāk kā gadu nav iespējas iziet praktiskās nodarbības. Tādēļ ideja par meža produkcijas pārstrādi un realizāciju stāv “uz rezerves sliedēm”.

Briežu dārzs un akvakultūra

Briežu dārzs ir saimnieka sirdsdarbs un hobijs vienlaikus. Te ganās vairāk nekā 100 staltbrieži, dambrieži un mufloni. Ienākumi pamatā nāk no briežu pārdošanas vaislai, taču ir arī pirmie mēģinājumi viesmedībām sadarbībā ar ārzemju partneriem. Jaunā paaudze spērusi pirmos soļus safari pasākumiem – briežu dārzu izrādīšanu, produkcijas degustēšanu, kvadriciklu izklaides. Prieks ir gan saimniekiem, gan viesiem. Protams, šajā nozarē vēl daudz jāmācās, jāpilnveidojas, bet interese un plāni arī nākotnei ir.

Pirmie soļi tāpat tiek sperti akvakultūras jomā, bet šajā nozarē vēl tāls ceļš ejams. Pašreiz audzē tikai savām vajadzībām, draugiem, bet saimnieks nevar noliegt, ka arī šī nodarbe var kļūt par saimniecības vienu no pamatdarbības veidiem. Dokumenti sakārtoti, dīķos saaugušas brangas zivis un vēži. Spraigais ražas novākšanas un ziemāju sējas laiks beigsies, tad būs vairāk laika padomāt par dīķsaimniecību un zivju realizāciju. Laba produkcija nav lieki jāreklamē, pircēji paši atrod ceļu uz “Klajalkšņiem”.

Pagājušajā gadā kā eksperiments tika iestādīts ķirbju lauks. Raža pirmajā gadā varbūt nebija tā lielākā, bet brieži par to priecājās. Varbūt arī šādu darbības veidu var pilnveidot un turpināt! Saimnieks nesaka nē.

Bioloģiskajā saimniekošanā netrūkst problēmu

Nevar noliegt, ka šādā lielā bioloģiskajā saimniecībā netrūkst problēmu. Lielākā, protams, ir zemā augsnes auglība. Tā nav piemērota prasīgu kultūru – kviešu, rapšu – audzēšanai. Tāpēc jāizlīdzas ar mazprasīgākām – rudziem, auzām, griķiem, ripsi. Jāpiebilst gan, ka ripša audzēšanā bioloģiskā saimniecībā lielas problēmas sagādā cīņa ar kukaiņiem, bet tā ir viena no ienesīgākajām kultūrām, kā arī dažādo augu seku. Rudeņos tīrumi tiek ielaboti ar zaļmēslojumiem, salmiem, briežu dārza organisko mēslojumu. Maz pamazām rezultāti tīrumos ir, tikai jāturpina.

Saimniecībā daudz tiek darīts lauksaimniecības zemes sakopšanā, tiek izcirsti krūmi, izrauti celmi, saknes un atjaunoti grāvji. Runājot par šo tēmu, Guntars kļūst pikts. Daļu šādu lauku viņš nomā no pašvaldības. Darbs tiek ieguldīts milzīgs, bet, beidzoties līguma termiņam, viņam kā šo darbu veicējam nav nekādas priekšrocības nākamajā nomas konkursā. Viņš sakopa, bet bieži vien to nosola cits saimnieks un strādā jau sakoptā laukā. Guntars uzsver, ka tā ir tāda netaisnība valsts līmenī, kas skar ne vienu vien saimnieku.

Nekur nav tik labi kā mājās

Problēmu šīs puses zemniekiem, arī “Klajalkšņu” saimniekam, ir vesels kalns – ne tie plašākie lauki, mazauglīgas augsnes, meliorācijas sistēmu nestrādāšana vai neesamība, sliktie ceļi, tālu jāved saražotā produkcija neuzticams lielais kaimiņš… Tā varētu turpināt un turpināt. Taču Guntaram Liepna ir dzimtā vieta, viņš te dzimis, audzis, te ir sava māja, fantastiski sakopta sēta, skaista apkārtne un ģimene. Tas dod spēku turpināt un nepagurt. Ir arī cerība, ka viņa iesākto darbu turpinās viena no meitām.

Mūsu viesošanās laikā saimnieka telefons zvana bieži. Ir viens no karstākajiem zemnieka darba laikiem – tiek kulti pēdējie graudu un zirņu hektāri, vēl laukos gatavojas griķi, jāgatavo lauki ziemājiem. Un tas viss būtu jāizdara jau šodien. Darba gaitā gadās misēkļi, ķibeles, neskaidrības, jāplāno, kā nogādāt izaudzēto uz Dobeli, kāds saslimis, pircēji, pārdevēji…  Tā ir saimnieka ikdiena, bet viņš nebūt par to nesūdzas, tā ir viņa sirdslieta, ziemā – mežizstrāde, medības, pavasaris un rudens – zemes darbi, pa vidu visam brieži, zivis, vēži un arī atpūta. Hobiji un tie arī atpūtas brīži – medības, makšķerēšana, sēņošana, ogošana. Šoziem makšķerēšanā izmēģināti spēki ne tikai Latvijā, uz āķa dabūta arī kādu varena menca, lasis svešās jūrās.

Taču, kā saimnieks saka: “Nekur nav tik labi kā savā dzimtajā Liepnā, savās mājās, savā ģimenē”.

Plānu un sapņu ir daudz

Plānu un sapņu daudz. Jaunajai paaudzei – domas par viesmīlības nozares attīstīšanu, Latvijā neesošas produkcijas ražošanu, meža produkcijas pārstrāde un vēl daudzi citi reāli un traki sapņi. Lai tie izdodas, lai nevienas durvis nepaliek neatvērtas un nepietrūkst spēku to realizēt.

Guntars saka lielu paldies LLKC Alūksnes konsultāciju birojam. Grāmatvedības un uzņēmējdarbības pakalpojumi palīdzējuši attīstīties, nostabilizēties un gūt pārliecību par sava biznesa virzienu. Šobrīd jāsteidzas uz lauku, kur tiek kultas beidzamās auzas.

Mēs lepojamies ar savas puses zemniekiem!

Viola Aija Kaparšmite,
LLKC Alūksnes biroja vadītāja

Foto: Sarmīte Svilāne un saimniecības arhīvs