Vircavas muižā atdzīvojas džezs

Ar Ilzi Esteri Kleinhofu iepazināmies LLKC Jelgavas biroja mācībās “Laukiem būt!”. Ideja par džeza atdzīvināšanu Vircavas muižā aizrāva un šķita kā svaigs gaisa malks, ideja aizveda no mācībām līdz konkursam, kur ieguva pelnītu atzinību. Ilzes ģimenes stāsts un apņēmība iedvesmo, tādēļ dalāmies ar to un aicinām apmeklēt džeza pasākumu jau šajā nedēļas nogalē.

Ilze stāsta: “Muižas istabas ir iedzīvojušās senajā Vircavas muižas pārvaldnieka namā, kur nu jau divus gadus rosos es ar ģimeni. Esam īstākie rīdzinieki ar fantāziju par ko savu. Manā dzīvē Muižas istabas ienāca telefona zvana laikā, kad vecāki teica: “Mēs braucam ekskursijā uz Vircavu!” Tā, lūk, sanāca, ka māja bija tikko izlikta pārdošanā un vecāki atbrauca mājās pārņemti ar Vircavu, pārvaldnieka namu un vīziju par ko savu. Pusgads tika aizvadīts karstās sarunās, līdz beidzot nolēmām lēkt iekšā muižnieku dzīvē:) Un tagad ekskursija ir ievilkusies teju trīs gadu garumā, vislabākajā sacītā nozīmē!

Šobrīd aktīvi ir divi darbības virzieni – lauku tūrisms un kultūras pasākumi. Uzņemam tūristus no visas Latvijas, pagājušās tūrisma sezonas darbīgākajā laikā no augusta līdz oktobrim tie bija ap 600. Mans uzdevums kā gidam ir cilvēkiem pastāstīt par bagāto, taču piemirsto Vircavas vēsturi neformālas sarunas veidā, iepazīstināt ar Muižas istabu ģimeni un piedot tūristu dienai kultūras šķipsnu, izdziedot kādu latviešu estrādes mūzikas klasiku sava flīģeļa pavadījumā. Kultūras pasākumi patlaban robežojas ar lielajiem Latvijas pasākumiem Muzeju un Leģendu naktīm, kas norisinās maijā un oktobrī. Jau šī gada 18. maijā norisināsies Muzeju nakts pasākums “Dzīvo, Džez, Dzīvo !”, kurā vēlējos cilvēkiem parādīt autentisku, pilnīgi patiesu džeza “jam session”. Ciemos būs 20 jaunie mākslinieki no Rīgas Doma kora skolas, Ventspils mūzikas vidusskolas un Jelgavas mūzikas vidusskolas, kā arī tiks izstādīti Letīcijas Kalvānes un Heidijas Ūbergas mākslas darbi. Mākslas gari vēsta, ka viņas abas pasākuma laikā ķers mirkļus skicēs.

Šī gada lielais, negaidītais notikums ir jauna virziena atklāšana. Jau no sākta gala gribēju uzņemt šajā vietā kāzas, un nu ar nepacietību gaidām pirmos svētkus. Maijā uzsāku sadarbību ar Līgavām.lv mediju, lai topošie precinieki sāktu uzzināt par mums! Un teikšu, kā ir, sadarbība šajā nozarē nes lielu atbildību un uztraukumu. Īpaši apzinoties, ka būs jāmācās procesā. Bet viss šis muižas projekts ir viens liels mācību process, līdz ar to nu jau ar prieku lecu nezināmajā.

Lēcu nezināmajā arī pagājušā gada rudenī, piesakoties mācībām “Laukiem būt!”. Biju savā grupiņā visjaunākā, tas nudien bija biedējoši, taču visi bija super atsaucīgi, kā ne kā daudzi bija savas lietas meklējumos vai pašā startā. Visnoderīgākais, ko ieguvu šajās mācībās, bija, protams, kādas teorētiskās zināšanas, taču bija jāraksta biznesa plāns un jāaizpilda naudas plūsma trīs gadus uz priekšu. Man kā māksliniekam tas nebija vieglākais uzdevums, bet pēc šīs pieredzes, vienojos ar sevi, ka iešu mācīties ekonomiku un biznesu nevis kultūru un mākslu. Manuprāt, iziet cauri “papīru lietām” pašam ir riktīga ugunsskola, jāsaka lielais paldies Agnesei, kas atbildēja uz visiem miljons jautājumiem, bez viņas ugunsskolai cauri netiktu un viņa šo procesu padarīja  daudzreiz vērtīgāku! Nešaubos apgalvot un ticu, ka daudzi man piekristu, ka LLKC konsultanti jau vien ir vērti, lai pieteiktos mācībām “Laukiem būt!”. Noslēgumā varēju klausīties arī pārējo idejas un plānus, un varu apgalvot, tas iedvesmo un, darot ko savu, iedvesma vienmēr noder.

Mans jaunības maksimālisms un vecāku dzīves pieredze iet roku rokā šajā mājā. Kā man patīk teikt, es esmu cilvēku cilvēks un kompja cilvēks, mana mamma ir atbildīga par muižas atmosfēru un interjeru, taču tētis izpilda savu meiteņu ķecerīgās idejas, būdams tehniskais cilvēks. Nesen iesaistījusies arī mana māsa ar konditorejas izstrādājumiem, kas pavēris jaunu potenciālo nākotnes virzienu – nama cokolstāvā plānots izbūvēt profesionālu virtuvi, lai uz pasākumiem, gan pašu rīkotiem, gan privātiem, var piedāvāt ēdināšanu. Man svarīgi šobrīd uzrunāt savus aktīvos draugus, sēt sadarbības sēklas, lai muiža apaug ar talantīgu jaunatni. Tā ir savā ziņā muižas niša, es iesaistu jaunus cilvēkus, kas ir prasmīgi katrs savā laukā, veidojot muižas radošo komandu. To arī es gribu sasniegt, divus gadus šī vieta kalpo manai izaugsmei, tagad gribu to nest plašumos un ļaut šeit mājot tiem, kas grib.

Kad man jautā – kā es te nonācu? Saku – netīšām. Tas ir lielākais un nozīmīgākais, kas ar mani noticis un noteikti arī labākais, bet “netīšām” konceptu neieteiktu, ja ir iespēja izvēlēties. Taču, ja nevar izvēlēties, tad labāk sākt darīt jebko, kaut vai netīšām. Es katru dienu mācos, ar to jārēķinās, es ļoti bieži izgāžos, bez tā nevar, es pieļauju muļķīgas kļūdas, kas man maksā projektus, paraudu un rakstu nākamo, es strādāju ar daudz māksliniekiem, ar viņiem vienmēr būs izaicinoši, es darbojos 24/7 un visu nopelnīto lieku atpakaļ mājā, lai tas atspēriens ir ievērojams, un tas galīgi nav ne viegli, ne patīkami. Sākumā stabili šķita, ka viss aizies daudz ātrāk un vieglāk, bet nekā. Tomēr nepamet spilgta nākotnes vīzija par to, kā varētu būt (un būs!), un paļaušanās uz darba spējām – ja dara, tad sanāks!

Agnese Genava,

LLKC Jelgavas biroja uzņēmējdarbības konsultante

Foto: Ilze Estere Kleinhofa