| Notikusi ikgadējā Zivsaimniecības sadarbības tīkla organizētā konference |
 |
 |
| Piektdiena, 02 Decembris 2011 |
|
SIA Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC) Zivsaimniecības sadarbības tīkls 30. novembrī Saulkrastos rīkoja ikgadējo konferenci, šoreiz – par tēmu Jūras piekrastes teritorijas attīstības iespējas un Eiropas Zivsaimniecības fonds.
Konferenci vadīja LLKC direktors Edgars Linde, ievadā uzsverot, ka izvēlētā tēma ir ļoti aktuāla, lai diskutētu par mijiedarbību – zivsaimniecības attīstības nākotni un cilvēku dzīves kvalitāti piekrastē. Pasākumu atklāja Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš, izsakot gandarījumu par to, ka Zivsaimniecības sadarbības tīkls uzņēmies šādu konferenču rīkošanu, lai palīdzētu nozares speciālistiem un ar to saistītiem cilvēkiem formulēt, kāda situācija izveidojusies šobrīd, kāda ir tās attīstības virzība un mērķi. Viņš uzsvēra, ka esam valsts pie jūras, kas ar zvejniecību un piekrastes attīstību saistītas lietas padara par ļoti svarīgām, lai vienlaikus saglabātu unikālas tradīcijas un attīstītu perspektīvu nozari, kurai piejūras teritorijās jābūt galvenajai. Taču Latvija ir arī ES dalībvalsts, kas par šiem jautājumiem liek domāt plašākā kontekstā, tajā skaitā – par mērķtiecīgu Eiropas Zivsaimniecības fonda (EZF) atbalsta izmantošanu reģionos. Normunds Riekstiņš sveica konferences dalībniekus jaunās zemkopības ministres Laimdotas Straujumas vārdā, kura vēlas no nozares speciālistiem uzzināt par tuvākās nākotnes redzējumu, lai šīs attīstības tendences varētu iekļaut 2014.–2020. gada plānošanas perioda dokumentos.
Zivsaimniecības nozares attīstība Konference ievadā tiks sniegts aktuālais zivsaimniecības nozares raksturojums Latvijā. ZM Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš uzstājās ar prezentāciju Zivsaimniecības nozares, zivsaimniecības teritoriju attīstība un Eiropas Zivsaimniecības fonda atbalsta ietekme uz to. Par vienu no galvenajiem zivsaimniecības situācijas rādītājiem viņš atzīmēja to, ka nozares ieguldījums IKP (iekšzemes kopprodukts), pagājušā gadā nedaudz audzis – un sasniedzis 0,7%. Tas nav daudz, taču pārtraukta satraucošā tendence, ka no 3,4 procentiem 1996. gadā tas noslīdēja līdz 0,6% pērn. Pavisam minimāli samazinājies arī strādājošo skaits nozarē, kas 2010. gadā bija 5785 cilvēki (kopā zvejniecībā, akvakultūrā un zivju apstrādē). Šobrīd manāma ļoti liela cilvēku aktivitāte līdzdalībai EZF projektos, tāpēc paredzams, ka tuvāko gadu laikā varētu palielināties gan ieguldījums IKP, gan, iespējams, strādājošo skaits. Ar šī fonda palīdzību izdevies saglabāt tāljūras zvejas kuģu skaitu situācijā, kad piekrastes kuģu skaits turpina samazināties. Flotes lielums šobrīd ir sabalansēts ar zivju resursiem, diemžēl kuģi ir novecojuši, un diemžēl flotes atjaunināšanā ES neparedz atbalsta sniegšanu. Normunds Riekstiņš ar statistikas datiem raksturoja, ka Latvijai atvēlētās zvejas kvotas Baltijas jūrā gan samazinās, taču kopējā nozveja pēdējo trīs gadu laikā pat nedaudz palielinājusies, sasniedzot 164 488,3 tonnas pērn. Lielāko daļu sastāda tāljūras, pēc tam zveja Baltijas jūrā un Rīgas līcī, visbeidzot – piekrastes zveja, kuras apjomam diemžēl ir tendence samazināties. Runājot par zivju sugām, pārliecinošas līderes jau ilgstoši ir reņģes un brētliņas, bet pakāpeniski palielinās arī mencu nozveja.
Arī akvakultūras uzņēmumi no kopējā produkcijas krituma iepriekš 2010. gadā produkcijas apjomus palielinājuši, kā arī lauzuši līdzšinējo tradīciju, kad galvenokārt tika audzētas karpas un foreles, paplašinot audzējamo zivju sugu dažādību. Pozitīvi ir zivsaimniecības ārējās tirdzniecības bilances rādītāji, kas liecina – zivsaimniecības nozare ir orientēta uz eksportu, kas ir mūsu tautsaimniecībai ļoti nozīmīgi.
Latvija ir bijusi ļoti aktīva EZF atbalsta izmantošanā, jo no pieejamā publiskā finansējuma 117,1 miljonu latu apmērā apstiprināts 41%. Tas ir daudz, jo šajā nozarē projekti prasa salīdzinoši ilgu realizācijas laiku. EZF teritorijas attīstības pasākumu ietvaros papildus pieejams finansējums arī ciematu atjaunošanai un attīstībai, ar zivsaimniecību un tūrismu saistītas infrastruktūras un pakalpojumu veicināšanai un citiem pasākumiem, ko visaktīvāk izmantojušas Liepājas un Tukuma rajonu vietējās rīcības grupas.
Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Jūras laboratorijas pētnieks Guntars Strods iepazīstināja ar informāciju par zivju krājumu novērtēšanas rezultātiem Baltijas jūrā, kā arī prognozētajām zvejas iespējām 2012. gadā. Pozitīvs ir secinājums, ka pakāpeniski pieaug mencu krājumi Baltijas jūrā, kā arī to nozveja un kvotas ar tendenci palielināties arī 2012. gadā (par 13 un 15% attiecīgi Rietumbaltijas un Austrumbaltijas mencai). Taču līdz ar to attiecīgi samazinās Rīgas jūras līča un Baltijas centrālās daļas reņģu, kā arī brētliņu nozvejas prognoze un kvotas, jo šo zivju sugu krājumu attīstība ir savstarpēji saistīta. Par aktuālu problēmu zvejniekiem Rīgas jūras līcī kļuvusi roņu populācijas palielināšanās, kas sasniegusi savu maksimumu un patērē barībā ļoti lielu zivju daudzumu. Tāpēc, lai saglabātu zvejas iespējas piekrastē, nepieciešams reāls valsts rīcības plāns, kā ierobežot roņu skaitu.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Telpiskās plānošanas departamenta Reģionālās plānošanas nodaļas vecākā referente Dace Granta stāstīja par to, kā tapušas Piekrastes telpiskās attīstības pamatnostādnes 2011.-2017. gadam, kuru uzdevums ir gan saudzēt šo unikālo vidi, gan vienlaikus veicināt piekrastes attīstību. Darbs pie šī dokumenta nosacīti sācies jau 2007. gadā, kad tapa valsts investīciju programmas projekts par atbalstu piekrastes pašvaldībām un tika iezīmētas būtiskākās problēmas, kas tika fiksētas ziņojumā Ministru kabinetam. Tam 2008. gadā sekoja MK lēmums noteikt piekrastes zonu par nacionālās nozīmes telpu un izstrādāt piekrastes telpiskās attīstības pamatnostādnes. Vairāku gadu gaitā, apspriežot diskusijās un darba grupās, tapa projekts, kas MK tika apstiprināts 2011. gada 20. aprīlī. Pamatnostādnēs piekraste definēta kā teritorija, kurā jāsaglabā mūsu valstij tradicionāls dabas un kultūras mantojums, vienlaikus attīstot zvejniecību un ar to saistītas nozares. Šogad izveidota arī Piekrastes sadarbības un koordinācijas grupas, izstrādāti vairāki likumprojekti un labojumi jau esošajos likumos, kas varētu veicināt piekrastes attīstību. Tā kā vajadzību ir daudz, bet finansējums ierobežots, nākamajā plānošanas periodā nepieciešams aktivizēt ES finansējuma piesaisti, tajā skaitā aktīvāk izmantojot EZF atbalstu. Par galvenajiem rīcības virzieniem jākļūst kvalitatīvas piekrastes infrastruktūras izveidošanai un pārvaldības uzlabošanai pašvaldībās. Vienots piekrastes infrastruktūras attīstīšanas plāns ļaus viest skaidrību par pamatvajadzībām ilgtermiņā un instrumentiem to realizēšanā.
Zveja un piekrastes teritorijas attīstība Runājot par zvejas un piekrastes teritoriju attīstības pašreizējo situāciju un iezīmējot perspektīvas, tajā skaitā dzīves kvalitātes un uzņēmējdarbības attīstībā, ar ziņojumu uzstājās Rīgas plānošanas reģiona Telpiskās plānošanas nodaļas vadītājs Armands Pužulis. Viņš uzstāšanos sāka ar rosinājumu simboliski „nobalsot” par to, kas tad ir piekraste – 100, 300 metru vai 15,5 km no jūras. Tāpat runātājs mudināja pafilozofēt par to, kas nosaka piekrastes identitāti – zivis, zveja, apstrāde, kultūras tradīcijas, un kāda politika šeit piemērojama, kas nosaka robežas? Armanda Pužuļa secinājums bija, ka piekraste ir teritorija ar skaidru vienvirziena orientāciju bez skaidrām robežām. Taču, veicot dažādu likumdošanas aktu analīzi, viņš saskāries ar konkrētiem piekrastes formulējumiem (aizsargjoslas, ainavas, atbalsta teritorijas), kas liecina, ka nav skaidru kritēriju par to, kas ir šī īpašā teritorija – piekraste. Taču reizēm tas ir svarīgi, ja tiek lemts par atbalstu, finansējumu, attīstības stratēģiju. Plānošanas speciālists uzskata, ka teritorijas robežas jānosaka pēc tradīcijām un nepieciešamības risināt attīstības jautājumus, ņemot par pamatu gan dabiskās robežas (upes, ezeri), gan zemes izmantošanas veidu (lauksaimniecība, mežsaimniecība), gan infrastruktūras (ceļi, dzelzceļš), gan juridiskās un citas. Pārāk lielas teritorijas noteikšana neļaus realizēt mērķi un efektīvi piesaistīt un izmantot finansiālo atbalstu, tai skaitā valsts, LZF un citu avotu.
Patīkami, ka aicinājumam piedalīties konferencē bija atsaukušies pašvaldību vadītāji - Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs, Dundagas novada domes priekšsēdētāja un Zivsaimniecības vietējās rīcības grupas Ziemeļkurzemes biznesa asociācija pārstāve Gunta Abaja, Pāvilostas domes priekšsēdētājs Uldis Kristapsons un Vietējās rīcības grupas Talsu rajona partnerība pārstāve Lolita Pļaviņa. Viņi stāstīja gan par pozitīvās prakses piemēriem, kā pašvaldībās izmantots EZF finansējums, gan arī iezīmēja problēmas un savu pieredzi to risināšanā, kas varētu būt noderīga analizēšanai citās pašvaldībās, kur darbs piekrastes infrastruktūras attīstībā vēl nav tik aktīvas.
Vienlaikus izmantojot pašvaldības, EZF un LEADER programmas, piekrastes teritorijās pēdējo gadu laikā paveikti daudzi labi darbi. Piemēram, Salacgrīvā izbūvēta zvejas kuģu piestātne Kuivižu ostā, iekārtoti sporta un bērnu rotaļu laukumi, pilnveidota mūzikas festivālam Positivus nepieciešamā infrastruktūra, panākts ar zvejniecību saistīta tūrisma pieaugums par 25%. Pāvilostā rekonstruēts mols, paplašinot kuģu iespēju doties selgā, kā arī veicinot burāšanas tūrismu, pirmo vasaru biedrība Pāvilostas laivas veiksmīgi sākusi tūristu vizināšanu ar speciāli izgatavotām koka laivām, notiek zvejas piestātnes rekonstrukcija, notiks novadpētniecības muzeja atjaunošana un ekspozīcijas papildināšana. Šo pašvaldību vadītāji uzsver, ka ļoti liela nozīme ir vietējo rīcības grupu – biedrību darbam.
Viena no būtiskākajām problēmām ir tā, ka, saņemot kompensāciju par kuģu sagriešanu, piekrastes zvejnieki tikai retumis to atkal iegulda biznesā, veido jaunas ražotnes (pozitīvs piemērs – z/s Kaija, kas par šo kompensāciju izbūvēja zivju kūpinātavu). ES piedāvātais kārdinājums ir liels – par nelielu zvejas kuģi aptuveni 80 tūkstoši latu, diemžēl visbiežāk cilvēki to izmanto pašpatēriņam. Tāpēc svarīgi meklēt ceļus, kā zvejniekus atturēt no kuģu sagriešanas, lai neizzustu tradicionālā piekrastes zveja, kas piekrastes videi sniedz tās īpašo šarmu. Šie un daudzi līdzīgi jautājumi ir tie, kuru risināšanā jāiesaistās pašvaldībām, kā arī zivsaimniecības vietējām rīcības grupām, izmantojot LZF finansējumu. Taču, ja pašu rīcības grupu kodols apvieno aktīvus cilvēkus, ļoti grūti ir projektu izstrādē iesaistīt zvejniekus, kuri bieži šādā sadarbībā uzskata tikai lielu apgrūtinājumu un paredzamā finansējuma summu par pārāk nelielu, lai ieguldītu laiku un enerģiju projektu rakstīšanā.
Uzņēmējdarbības iespējas piekrastē Par uzņēmējdarbības iespējām piekrastes attīstībā, zvejnieku lomu un redzējumu par Latvijai raksturīgās vides saglabāšanu, kā arī jaunu un pozitīvu pieredzi šajā jomā stāstīja praktiķi un speciālisti.
Kurzemes Zvejnieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Igors Markuševskis atzina, ka viņš jau daudzu gadu garumā mēģinājis organizēt piekrastes zvejniekus dažādām aktivitātēm, kooperācijai, diemžēl saņēmis mazu atsaucību, vai nu cilvēks ir kūtrs, vai nu pārāk liels individuālists. Taču 2003. gadā izveidota Kurzemes Zvejnieku asociācija, kas cenšas iesaistīties zvejniecības politikas veidošanā, formulē savu viedokli un to pauž atbildīgajām institūcijām. Viens no aktuālākajiem jautājumiem ir tas, lai, izzvejojot lielākus lomus, zvejnieki varētu tos laikus realizēt, nodot pārstrādei. Tāpēc septembrī Liepājas pusē ar EZF un LAD atbalstu izveidota zivju pārstrādes ražotne, kur atdala un saldē mencu filejas, jo to pārstrāde pēc atsaldēšanas nav pieļaujama. Tas ir liels ieguvums vietējiem zvejniekiem, bet bez spēku apvienošanas tas netiktu paveikts. Par svarīgāko uzdevumu šobrīd tiek uzskatīts papildus zvejas iespēju meklējumi, cerot, ka laika posmā līdz 2020. gadam nozvejas limiti palielināsies. Tikai līdz tam jādara viss, lai saglabātu floti, jo bez kuģiem jau zvejas nebūs...
Latvijas Zvejnieku federācijas valdes priekšsēdētājs Ēvalds Urtāns stāstīja, ka kopš 1999. gada šī sabiedriskā organizācija piedalās zvejniecības politikas izstrādē gan piekrastē, gan iekšējos ūdeņos. Runātājs izteica gandarījumu, ka Zivsaimniecības sadarbības tīkls organizē šādas konferences, lai zivsaimniecības attīstībā ieinteresētie cilvēki varētu kopā domāt, kā izmantot EZF atbalstu un citas finansējuma iespējas gan ražošanas saglabāšanai, gan infrastruktūras attīstībai un jaunu ar zvejniecību saistītu uzņēmējdarbības veidu attīstībai. Viņš piebilda – Latvijā cilvēki ir pietiekami sīksti, un ir vēl dzimtas, kuras savus bērnus spēj piesaistīt zvejniecībai. Par vienu no iespējām Ēvalds Urtāns uzskata mazo uzņēmumu kooperāciju un rosina pētīt Somijas, Vācijas un citu Eiropas valstu pieredzi, kur zvejnieki apvienojas nevis pašā zvejošanas, bet gan zivju realizēšanas procesā, pat pārdodot zivis internetā. Tāpat efektīvāk jāizmanto valsts politikas dotie instrumenti, kā to dara citas mazās valstis – Slovēnija, Igaunija, panākot sev labvēlīgus nosacījumus.
LLKC Lauku attīstības nodaļas vecākais konsultants Māris Vītiņš plašāk iepazīstināja ar vienu no uzņēmējdarbības idejām, kas iemantojusi labu pieredzi jau daudzās Eiropas valstīs – zvejas tūrismu. Itālijā tas ieguvis jau lielu popularitāti, ar mazliet sarežģītākiem nosacījumiem tiek attīstīts Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Francijā un citviet. Taču Latvija kopā ar Dāniju, Zviedriju, Nīderlandi, Beļģiju un Lielbritāniju ietilpst to valstu grupā, kurās likumdošana neļauj ņemt uz strādājošiem zvejas kuģiem tūristus, lai viņi par maksu varētu vērot zveju un dotos mājās arī ar nelielu lomu. Tas būtu papildus ienākums zvejniekiem, taču šobrīd šādu iespēju ierobežo jau pastāvošie noteikumi par makšķerēšanas ierobežojumiem (līdz 12 cilvēkiem uz kuģa kopā ar apkalpi, izbrauciens līdz 20 jūdzēm no ostas, satelītizsekošanas nodrošinājums), gan dienas loma limiti. Taču, jau attīstoties mencu un plekstu makšķerēšanai jūrā, pieprasījums būtu arī pēc citu zivju makšķerēšanas un arī zvejas procesa iepazīšanas, kas varētu piekrastē attīstīt ar šo jomu saistīto tūrismu, kas dotu ieguldījumu arī krasta servisa uzņēmumiem.
Pasākuma laikā notika arī diskusijas, kurās varēja uzdot jautājumus lektoriem, kā arī izteikt savas domas. Edgars Linde rosināja, lai konferences laikā sāktās diskusijas tiktu turpinātas, lai kopīgiem spēkiem rastu risinājumus piekrastes attīstībā kopumā un katrā konkrētā situācijā, arī cits citam palīdzot ar labo pieredzi un padomu.
Foto: Anita Diebele
Sagatavoja Dace Millere, LLKC Informācijas nodaļas vecākā komunikāciju speciāliste |
