Kopenhāgenā, Eiropas Vides aģentūras telpās 26. un 27. oktobrī notika BERAS (Baltic Ecological Recycling Agriculture and Society) Implementation (tulkojumā – Ekoloģiski sabalansēta lauksaimniecība Baltijas jūru saudzējošā sabiedrībā) projekta partneru konference Diēta tīrai Baltijas jūrai. Tās darbā iekļāvās vairāk nekā 80 pētnieki, lauksaimnieki, pavāri, valsts iepirkuma speciālisti, kā arī dažādu nevalstisko organizāciju pārstāvji no visām Baltijas jūras valstīm, tajā skaitā Krievijas. Starptautiskajā konferencē piedalījās arī LLKC direktors Kaspars Žūriņš, BERAS Implementation centra vadītāja Latvijā, LLKC projektu vadītāja Agnese Radžele-Šulce un LLKC Augkopības nodaļas speciāliste bioloģiskajā lauksaimniecībā Laura Ludevika. Iepazīstinām plašāk ar šī pasākuma norisi un galvenajām atziņām.

Konferenci atklāja Eiropas Vides aģentūras Jūras un jūras lietu projektu vadītāja Trīne Kristiansena ar prezentāciju Ko Eiropas dara, lai aizsargātu Baltijas jūru? Runātāja uzsvēra, ka Baltijas jūras piesārņojuma problēma ir sena. Kopš savas bērnības viņa atceras ainas, kad zvejnieki zaļās aļģes veduši uz pilsētu un rādījuši pilsētniekiem, lai tie saprot, ka jūras ekosistēmā ir problēmas. Ja cilvēki, braucot gar laukiem, redzētu beigtus zirgus vai putnus, viņi reaģētu citādāk, bet mirstošās zivis mēs ikdienā neredzam, iespējams, tāpēc asa reakcija uz piesārņojumu Baltijas jūrā nav jūtama. Auditorijā cilvēki interesējas, vai ES izstrādā politiku, kā patērētājiem būtu jārīkojas, lai saudzētu Baltijas jūru. Tika noskaidrots, ka šādas nostādnes netiek gatavotas.

BERAS Implementation projekta galvenais koordinators un Sēdertornas universitātes pētnieka Artūra Grunsteda uzstāšanās bija saistīta ar viņa ilggadējiem pētījumiem par ekoloģiski sabalansētas lauksaimniecības praksi un lokālām pārtikas sistēmām. Baltijas jūras reģiona ekosistēma ir apdraudēta. Lauksaimniecības augu barības vielu izskalošanās rezultātā radītā slāpekļa un fosfora emisija jūrā ir galvenais iemesls, kas veicina strauju zaļaļģu vairošanos, kas apdraud zivju populāciju. Protams, katrā valstī ir atšķirīga lauksaimniecības sistēma un tās struktūra, tādējādi atšķiras arī to radītais piesārņojums jūrā. Intensīvā saimniekošanas sistēma dominē Dānijā, Zviedrijā un Somijā, savukārt Polijā un Baltijas valstīs lauksaimniecība ir ekstensīvāka. Taču attīstības tendences arī jaunajās ES dalībvalstīs virzās uz specializēšanos un daudz intensīvākām lauksaimniecības metodēm. Ja Baltijas valstis un Polija sasniegtu Ziemeļvalstu saimniekošanas līmeni, barības vielu radīto slāpekļa un fosfora emisiju apjoms Baltijas jūrā pieaugtu par 50%.

Ekoloģiski sabalansētās lauksaimniecības misija ir pēc iespējas efektīvi izmantot pieejamos vietējos resursus, lai saražotu veselīgu un lētu pārtiku tuvumā tās gala patērētājam. To iespējams izdarīt, kombinējot dažādus saimniekošanas veidus un neradot kaitējumu apkārtējai videi.

Sabalansēta augu seka, tajā iekļaujot tauriņziežus, nodrošinātu optimālu slāpekļa apriti saimniecībā. Rezultātā augsne no ražošanas resursa kļūst par videi draudzīgas sistēmas sastāvdaļu, nodrošinot sistēmas ilgtspēju. Diemžēl kultūraugu audzēšanas metodes, saimniekojot specializētās augkopības vai lopkopības saimniecībās, lielākoties šo priekšnosacījumu neļauj realizēt.

Sabalansēts ganāmpulka lielums, nodrošinot nepieciešamo zemes platību gan lopbarības sagatavošanai, gan arī kūtsmēslu izkliedēšanai. Praksē šo priekšnosacījumu var izpildīt, nodrošinot lopu blīvumu vidēji 0,5–0,9 dzīvnieku vienības uz hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Resursu pašpietiekamība saimniecībā tiek panākta, audzējot vairāk tauriņziežu (līdz pat ¾ no saimniecības platības), šādā veidā bagātinot augsni ar gaisā esošo slāpekli, uzlabojot tās auglību un samazinot nepieciešamību pēc iepirktajiem minerālmēsliem (tie faktiski nepieciešami tikai fosfora un kālija līdzsvara uzturēšanai). Saimniecībā tiek saražota visa nepieciešamā lopbarība, kā arī lielākā daļa nepieciešamā mēslojuma – kūtsmēsli nodrošina vairāk nekā 90% no nepieciešamajiem barības elementiem.

Lai veicinātu ekoloģiski sabalansētas lauksaimniecības prakses ieviešanu, jāpalielina pieprasījums pēc šādi ražotiem produktiem un jāmaina situācija, panākot, ka netiek atbalstītas lauksaimniecības sistēmas, kas piesārņo vidi un nav ilgtspējīgas!

Emocionāla un publiku uzrunājoša bija Sorena Ejlersena runa par Diētas ilgtspējīgai nākotnei principu 80:20. Ejlersens bijis pavārs un kopā ar partneri – lauksaimnieku, izveidojis sociālu projektu vides ilgtspējas nodrošināšanai. Viņu izveidotā sistēma katru nedēļu apgādā ar „zaļajām kastēm" 200 ģimenes Kopenhāgenā un Gotlandē. Projekta sākumā lauksaimnieks nodarbināja trīs darbiniekus, tagad to ir 50!

Sākt šo projektu mudinājušas atziņas, ka ar konvencionālās ražošanas metodēm mēs zaudējam augsni, bet cilvēku skaits arvien pieaug. Daba tiek piesārņota un emisijas pieaug. Tas izraisa citas problēmas: sabiedrības integrācija tiek apdraudēta, pieaug aptaukošanās problēmu radītās sekas, bet pats uztraucošākais – cilvēki paši nesaskata šo problēmu. Tāpēc galvenais ir to aktualizēt, lai sabiedrība sāk domāt!

Sorens Ejlersens piedāvā priekšlikumu „lielo piecnieku", kas varētu palīdzēt uzlabot situāciju:

1. samazināt gaļas ražošanu;
2. ēst svaigu vietējo pārtiku, veidot sociālās integrācijas modeli, kas veicina zināšanu apguvi;
3. samazināt ekoloģisko „pēdas nospiedumu", samazinot barības vielu emisijas;
4. samazināt iepakojuma materiālu izmantošanu un pārtikas pārvadāšanas attālumus;
5. veidot ražošanas mikro modeļus pretstatā rūpnieciskajai ražošanai.

Projekta ietvaros tiek piedāvāts risinājuma modelis 80:20. Tas nozīmē sabalansēt ražošanu sekojošā proporcijā: 80% no saražotās produkcijas ir augi, bet 20% - dzīvnieku izcelsmes.

Kā to izdarīt? Veidojot ilgtspējīgas attiecības ar lauksaimniekiem! Piemēram, izvēloties saimniecību (bioloģisko vai biodinamisko), apvienojot ģimenes – septiņi, astoņi cilvēki uz hektāru un sākot ilgstošu sadarbību. Iegādājoties regulāri šīs saimniecības produkciju, kā arī palīdzot lauku darbos, cilvēki izglītotu sevi un savus tuvākos. Ejlersens aktīvi strādā arī ar skolēniem, organizējot talkas saimniecībās. Bērni grib strādāt laukos, un par to ir pat tapusi grāmata.

Produkcijas ražotājus pārstāvēja Zviedrijas graudu izstrādājumu ražošanas uzņēmuma Salta Kvarn direktors Johans Unungers. Salta Kvarn ir 1946. gadā dibināts biodinamisks uzņēmums, kas ražo 215 dažādus produktus. Tā direktors ir pārliecināts vides aktīvists ar doktora grādu bioloģijā, tāpēc arī viņa runas tēma bija – Glābt Baltijas jūru – no vīzijām pie darbības!

Johans Unungers Salta Kvarn veiksmes stāstu skaidro ar to, ka viņš dara to, ko patiešām vēlas, un paveic to labāk kā citi. Tas uzņēmumam dod iespēju nopelnīt! Direktors aktualizēja Maikla Potera atziņu, ka agrākajos laikos labi uzņēmumi bija tādi, kas bija labi sabiedrībai. Taču tagad viss ir mainījies, un ne uz labo pusi. Taču Johans Unungers ir pārliecināts, ka, ja uzņēmējs vēlas ilgtermiņā gūt panākumus biznesā, pašreizējā sistēma jāmaina.

Pirms dažiem gadiem pēc tikšanās ar Artūru Granstedu kompānijas Salta Kvarn vadība iedvesmojās, lai darbotos Baltijas jūrai draudzīgā virzienā. Uzņēmums pērk graudus tikai no saimniecībām, kas darbojas pēc ekoloģiski sabalansētas lauksaimniecības principiem (līdzsvars starp augkopības un lopkopības produkciju saimniecībā). Notiek aktīvs darbs arī ar patērētājiem – izveidots interneta blogs, kurā tiek publicētas receptes, kas atbilst koncepcijai Diēta Baltijas jūrai (80:20 modelis). Jo sabiedrībai jāatceras, ka planētai ir robežas!

Ja lauksaimnieks veic papildus pasākumus vides saudzēšanā, piemēram, rūpējas par kādu retu putnu sugu, uzņēmums par viņa produktiem maksā vēl vairāk. Tādā veidā Salta Kvarn iedvesmo lauksaimniekus labiem darbiem. Noslēgumā Johans Unungers pauda cerību, - ja mēs par pārtiku domātu tā, izvēlētos un baudītu kā vīnu, tad mēs būtu uz pareizā ceļa!

Monika Silena, kura darbojas publiskā iepirkuma jomā valsts sektorā Zviedrijā, skaidroja, ka valsts iepirkuma būtība ir tā, ka viens cilvēks izdara izvēli daudzu vārdā. Piemēram, Zviedrijas skolēniem ir 3 miljoni valsts nodrošinātu ēdienreižu dienā – tas ir liels spēks. Valsts iepirkums tiek veikts par nodokļu maksātāju naudu, tāpēc sabiedrībai jāpiedalās lēmuma pieņemšanā – kur to tērēt vislabāk. Būtiski, lai valsts iepirkums tiktu balstīts uz ilgtspējīgu stratēģiju! Tāpēc Zviedrijas Vides vadības padomē iepirkuma specifikācijas tiek izstrādātas kopā ar ekspertu grupu.

Vērojama tendence, ka pašvaldības arvien vairāk vēlas iepirkt videi draudzīgus produktus. To veicina arī vietējā likumdošana, nosakot, ka 25% produkcijas valsts iepirkumā jābūt bioloģiskas izcelsmes. Taču ir novērota problēma, ka bioloģiskajā ķēdē iesaistītie posmi nepietiekami sadarbojas un komunicē savā starpā. Bet tas ir nepieciešams tāpēc, ka, ja uzņēmumi vēlas iepirkt bioloģisko produkciju, tai jāiztur konkurence ar konvencionāliem produktiem.

Diskusijā par šo tēmu iesaistījās arī kāds Dānijas bioloģisko produktu vairumtirdzniecības uzņēmuma vadītājs, kurš nebija pozitīvi noskaņots pret valsts iepirkuma sistēmu. Viņš uzskata, ka darbs ar valsts iepirkumu ir ļoti sarežģīts, jo likumdošana ir neticami „stulba". Tikai divi bioloģisko produktu tirdzniecības uzņēmumi visā Dānijā ir gatavi piegādāt produktus valsts iepirkumam 800 bērnudārziem. Viņš uzskata, ka pašreizējā likumdošana ir izstrādāta TV vai slimnīcai, un ieteica mainīt sistēmu, kurā subsīdijas tiek maksātas zemniekiem, tā vietā subsīdijas piešķirot bērnudārziem un skolām, kam nepieciešama veselīga un tīra pārtika, lai nodrošinātu, ka tā tiek saņemta!

Zviedrijas tiesas un konkurences padome neizprot, cik svarīgs ir „zaļais iepirkums", - ar šādiem vārdiem savu runu sāka Matiass Silvans. Izskanēja jautājums: Kā lai maina dokumentu bāzi, lai tā veicinātu vietējo produktu iepirkšanu, ja pašlaik šāda rīcība var tikt uzskatīta par konkurenci kropļojošu? Matiass Silvans atbildēja, ka viens no variantiem ir sadalīt iepirkumu tā, lai varētu pieteikties vairāk mazo ražotāju, kā arī stingrāk nosakot iepērkamo, patērētājam vēlamo preču klāstu.

Interesantu pētījumu Kulturālās pārmaiņas – kā mēs esam mainījuši savus pārtikas patēriņa paradumus prezentēja Aleksandra Hailesa, kura pārstāv Pasaules novērošanas institūtu Eiropā (Worldwatch Institute Europe).

Kultūra ir sociālo procesu summa. Veids, kā mēs pērkam, pagatavojam un patērējam pārtiku, ir mainījies. Novērojamas arī milzīgas atšķirības tajā, kādu pārtiku un kādā daudzumā pērk un kā pagatavo, piemēram, ģimene Vācijā un Gvatemalā.

Šajā procesā jāielūkojas padziļināti, - kā mēs esam mainījuši kultūras paradigmas. Piemēram, skumjš ir fakts, ka bērni pazīst lielāko uzņēmumu zīmolus (piemēram, Coca-Cola, McDonald's, Starbucks, Pepsi u.c.), bet neatpazīst dažādu koku lapas. Ja sabiedrība nemainīs kursu, kuru tā uzņēmusi, mēs ilgi tā turpināt nevarēsim. Izmaiņām sabiedrības uzturā jāveicina:

• valdībai,
• uzņēmumiem,
• izglītības iestādēm,
• medijiem,
• sociālajām kustībām,
• tradīcijām.

Lūk, piemēri dažādām aktivitātēm, kas veidotas, lai „pamodinātu" cilvēkus:

• Urban Baltic ecosystems – atspoguļo pilsētas vidē pastāvošās problēmas;
• Community Supported Agriculture – aicina piedalīties sabiedrības atbalstītas lauksaimniecības kustībās;
• Smart cities – iniciatīva pašpietiekamu ciematu veidošanā gan pārtikas, gan enerģijas jomā;
• Stop the vaste the food – veicina pārtikas atkritumu apjomu samazināšanu pasaulē;
• Slow food! – atsvaidzina sabiedrības skatu uz pārtiku, pārtikas pagatavošanu, iedvesmo dažādību ēdienkartē.

Faustīne Defosē, kura pārstāv Eiropas Vides biroju, atzina, ka Dānija ir ļoti progresīva „zaļās domas" popularizēšanā. Diemžēl galveno lēmumu pieņem parlaments, un likumdošanas procesā „veco" Eiropas Savienības dalībvalstu nostāja pret „zaļajiem pasākumiem" bieži ir negatīva. Tika akcentēts, ka intensīvā lauksaimniecība tērē daudz resursu un rada vides piesārņojumu. Eiropā lauksaimniecība izlieto 24% no kopējā ūdens patēriņa, bet Eiropas dienvidu reģionos – pat 80%. Lauksaimniecība ir atbildīga arī par vairāk nekā 50% nitrātu piesārņojuma dzeramajā ūdenī, kā arī šī nozare rada ievērojamu fosfora piesārņojumu. Pastāv daudzas vides problēmas – klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, ūdens un augsnes kvalitātes pasliktināšanās, kvalitatīva ūdens trūkums un citas, kuras var risināt ar ES Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformas palīdzību. Pašreizējie priekšlikumi „zaļajiem pasākumiem" (ilgtspējīgu ekosistēmu atbalsts) ir:

• Augu maiņa – platībās virs 3 ha jāaudzē vismaz trīs kultūraugi, galvenais kultūraugs nepārsniedz 70%, pārējie – ne mazāk kā 5% no kopplatības;
• Pastāvīgie zālāji – 95% no 2014. gadā deklarētās pastāvīgo zālāju platības;
• Ekoloģiskas nozīmes teritorijas – vismaz 7% atstāti papuvē, buferjoslām un citiem vides elementiem;
• Atbalstu automātiski piešķirt bioloģiskajiem lauksaimniekiem un tiem, kas atrodas Natura 2000 teritorijā.
• Eiropas Vides birojs uzskata, ka šos pasākumus nepieciešams padarīt vēl „zaļākus", nosakot:
• Augu maiņa – platībās virs 3 ha jāaudzē vismaz četri kultūraugi, galvenais kultūraugs nepārsniedz 50% no kopplatības;
• Ekoloģiskas nozīmes teritorijas – vismaz 10% atstāti papuvē, buferjoslām un citiem vides elementiem.

Konferences noslēgumā uzstājās Ēvalds Vastergards, asociācijas Bioloģiskā Dānija valdes priekšsēdētājs. Viņš atgādināja, ka viena no nākotnes lielākajām problēmām būs dzeramais ūdens pieejamība un tā kvalitāte, nevis fosilie resursi – nafta u.c. Tāpēc mums jau šodien jāuzņemas atbildība par pašu nākotni! Jāsaprot būtisks jautājums – ja cilvēki pērk lētu pārtiku, viņiem jāuzņemas atbildība par dzeramā ūdens piesārņošanu. Ražojot lētu pārtiku, augsne tiek piesārņota ar pesticīdiem, kas nonāk ūdenī. Ēvalds Vastergards aicināja vērst sabiedrības uzmanību arī uz līdzekļiem, kas, ēdot lētu pārtiku, vēlāk jātērē, lai atjaunotu veselību.

Publicēšanai sagatavoja Dace Millere, LLKC Informācijas nodaļas vecākā komunikāciju speciāliste