SIA Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC) Valsts Lauku tīkla Sekretariāta pasākumu ietvaros sadarbībā ar vietējām rīcības grupām visā Latvijā šoruden sācis organizēt seminārus Mājražošana Latvijā – Pārtikas mājražošanas nozare Latvijas laukos.

Tie jau notikuši: 13. oktobrī – Ķegumā, sadarbībā ar biedrību Publisko un privāto partnerība Zied zeme; 19. oktobrī – Preiļos, sadarbībā ar biedrību Preiļu rajona partnerība; 1. novembrī – Gulbenē, sadarbībā ar biedrību Sateka; 8. novembrī – Cēsīs, sadarbībā ar biedrību Cēsu rajona lauku partnerība. Vēl paredzēti semināri 22. novembrī Aizkrauklē (sadarbībā ar biedrību Aizkraukles rajona partnerība), 6. decembrī Kuldīgā (sadarbībā ar biedrību Darīsim paši!) un 13. decembrī Dobelē (sadarbībā ar biedrību Dobeles rajona lauku partnerība).

Šo semināru programmas galvenā sastāvdaļa ir Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta Kvalitātes un vides aizsardzības nodaļas vadītājas, vadošās pētnieces un Vidzemes augstskolas docentes Dr. oec. Ligitas Meleces lekcija Mājražošanas (pārtikas amatniecības) nozares loma un iespējas lauku teritoriju un reģionu sociāli ekonomiskajā attīstībā. Sagatavot šādu lekciju rosinājis Latvijas Lauku forums, un pirmais priekšlasījums notika 2011. gada 8. septembrī. Taču cilvēku ieinteresētība un atsaucība gan mudināja informāciju papildināt, gan arī rīkot šādu semināru ciklu reģionos.

Interesi par mājražošanu veicina atbalsta programmas

Interese par mājražošanu tieši pēdējā laikā pieaug, jo pieejams finansējums programmās, kas paredz šīs nozares atbalstu laukos.

Lauku atbalsta dienests (LAD) izsludinājis atklātu konkursa iesniegumu projektu pieņemšanu Eiropas Savienības Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un Lauku attīstības programmas (LAP) pasākumam Lauksaimniecības produktu pievienotās vērtības radīšana, kur septītās kārtas iesniegumu pieņemšana ražotājiem mājas apstākļos turpināsies līdz šāgada 29. decembrim un kuras pieejamais publiskais finansējums ir viens miljons latu. Nosacījumi atbalsta saņemšanai šajā pasākumā noteikti 2008. gada 8. aprīļa Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 255 Noteikumi par valsts un Eiropas Savienības atbalstu lauku attīstībai Latvijas lauku attīstības programmas pasākuma Lauksaimniecības produktu pievienotās vērtības radīšana ietvaros.

19. oktobrī stājās spēkā MK 2011. gada 4. oktobra noteikumi Nr. 764 Kārtība, kādā piešķir valsts un Eiropas Savienības atbalstu lauku attīstībai pasākumā Konkurētspējas veicināšana vietējo attīstības stratēģiju īstenošanas teritorijā un pasākumā Lauku ekonomikas dažādošana un dzīves kvalitātes veicināšana vietējo attīstības stratēģiju īstenošanas teritorijā, kas turpmāk aizstāj MK noteikumus Nr. 33. Tie nosaka kārtību, kādā piešķir atbalstu aktivitātēm, kas sekmē Lauku attīstības programmas 2007.-2013. gadam mērķu sasniegšanu, tajā skaitā lauksaimniecības produktu pārstrādes un pirmapstrādes veicināšanu mājas apstākļos. Kas nozīmē, ka arī LEADER programmas plānots papildināt ar atbalstu mājražotājiem.

Tiek izstrādāti grozījumi arī Pārtikas aprites uzraudzības likumā, kas precīzāk reglamentētu un vienlaikus atvieglotu mājražotāju darbību un ienākšanu tirgū.

Seminārs Cēsīs

Cēsīs, AS CATA kultūras namā uz semināru bija pulcējušies vairāk nekā piecdesmit cilvēku. Biedrības Cēsu rajona lauku partnerība administratīvais vadītājs Māris Cīrulis, atklājot semināru, uzsvēra, ka tas organizēts, vēloties iedrošināt apkārtnes iedzīvotājus izmantot savas „zelta rokas" un arī nopelnīt. Jau tagad šajā kultūras namā atrodas stends, kas iepazīstina ar vietējo mājražotāju produkciju un dod iespēju uzzināt viņu koordinātes. Patlaban tiek veidots elektroniskais katalogs Cēsu rajona pārtikas grozs, lai apkopotu informāciju par populārākajiem vietējiem pārtikas produktiem un popularizētu tos.

Dr. oec. Ligitas Meleces lekcijas galvenās tēmas bija plašas un aktuālas:

• Nozares nozīmība lauku teritoriju sociāli ekonomiskajā attīstībā;
• Globalizācijas, „zaļās" enerģijas un pārtikas rūpnieciskās ražošanas ietekme uz pārtikas ražošanu nelielos apjomos, tajā skaitā vietējo pārtiku;
• Pārtikas kvalitāte un kvalitātes shēmas;
• Amatnieku un vietējā pārtika, tajā skaitā citu valstu pieredze;
• Pārtikas mājražotāja vieta un iespējas tirgū (tūrisms, iknedēļas tirdziņi, viesu mājas un mītnes, „klubiņi", kulinārie ceļojumi, sabiedriskā ēdināšana u. c.);
• Klasteri (puduri, kopas), formālā un neformālā sadarbība;
• Mājražošanas uzsākšanas un sekmīgas darbība būtiskākie aspekti (biznesa plāns, finanšu līdzekļi, prasmes, PVD atļauja, tirgus izpēte, patērētājs, mārketings, sadarbības partneri, mentori u. c.);
• Higiēnas prasības un paškontroles sistēma;
• Mājražotāju savstarpējā sadarbība un iespējamie risinājumi interešu aizstāvībai (jomu kavējošo apstākļu novēršanas iespējas Latvijā;
• Mājražošanas attīstība sadarbībā (vietējās rīcības grupas vai kopienas, iniciatīvas grupu loma jomas attīstības stratēģijas izstrādē un ieviešanā).

Ligita Melece, sākot savu lekciju, teica, ka viņas mērķis nav sniegt konkrētas receptes mājražošanas uzsākšanā, bet gan parādīt, ka vietējās pārtikas ražošana var kļūt par ienesīgu nozari. Tikai jau uzreiz viņa bilda, un šo atziņu nācās kā secinājumu izteikt vairākkārt lekcijas un diskusiju laikā, ka, lai tas notiktu un nozare gūtu nepieciešamo atbalstu, nepieciešams veidot nevalstisko organizāciju, kas aizstāvētu mājražotāju intereses valsts līmenī, iniciējot nepieciešamos labojumus likumdošanas aktos un veicot citas aktivitātes.

Tikai dažas atziņas no Ligitas Meleces apjomīgās lekcijas:

• Labāk lietot terminu pārtikas amatniecība nevis mājražošana, jo pārtikas produktu apstrāde bieži notiek nevis pašu virtuvē, bet kādā palīgēkā, kā arī telpās, kas var atrasties ārpus konkrētās mājsaimniecības.
• Nevajadzētu censties pārtikas amatniecību pārvērst par ģimenes nodarbi, bet gan veidot mikrouzņēmumu ar dažu algotu darbinieku iesaistīšanu, jo pastāv risks, ka kādam no ģimenes locekļiem veidojot savu ģimeni, dodoties uz mācībām u. c. iemeslu dēļ ražošana jāpārtrauc.
• Jāizvairās no apzīmējuma tradicionālie produkti, jo nav kritēriju, kas varētu apstiprināt šādu produktu grupu. Labāk runāt par vietējiem produktiem, kā vērtīgāko īpašību akcentējot roku darbu tā ražošanā pretstatā rūpnieciskajai ražošanai.
• Pārtikas amatniecībā nepieciešams izveidot sistēmu, kas kalpotu kā kvalitātes garants, un kontroles iespējas, apliecinot to ar atsevišķu zīmolu. Šādas brīvprātīgās kontroles shēmas veicinātu jau minētās nevalstiskās organizācijas veidošana vai vietējās rīcības grupas, jo vislabākā uzraudzība ir tā, ko veic paši nozarē iesaistītie cilvēki.
• Pārtikas amatniekiem ļoti noderīga ir kooperācija, jo ne vienmēr tas, kurš spēj ražot labu un kvalitatīvu preci, prot to arī pārdot. Vienā cilvēkā nevar apvienoties visi talanti, tāpēc, iesaistot vietējo grupu darbībā un informējot plašāku sabiedrības daļu, iespējams katram posmam no idejas līdz ražošanai un realizācijai atrast vispiemērotākos darbiniekus.
• Eiropā un citās attīstītākajās valstīs valdības jau ilgstoši domā par to, kā cilvēkus noturēt laukos, jo tieši tajos aug vairāk bērnu - darbaspēka rezerves un tieši lauki ir nacionālās identitātes glabātāji un krātuve. Šāds ceļš jāiet arī Latvijā, tajā skaitā atbalstot pārtikas amatniecību kā iespēju strādāt un pelnīt laukos cilvēkiem, kuri nevēlas nodarboties ar lielražošanu.
• Pārtikas amatniecības attīstību laukos vislabāk varētu veicināt sadarbība vai attīstīšana vienlaikus ar citām nozarēm, kurām nepieciešama pārtika – lauku tūrismu, pasākumu organizēšanu, privāto pansionātu izveidi u. c.
• Vietējās pārtikas nozīme palielinās, pieaugot pārtikas cenām visā pasaulē, tajā skaitā tālo pārvadājumu dēļ, kas ir arī viens no energoietilpīgākajiem, dārgākajiem un videi nedraudzīgākajiem procesiem ceļā no produkta izaudzēšanas līdz patērētājam.
• Jāveido valstī sava, apstākļiem piemērota pārtikas amatnieku apmācības sistēma, kas pieprasītu nevis sertifikāta vai diploma iegūšanu, bet sniegtu tieši tās zināšanas, kas nepieciešamas jau labiem praktiķiem vai nozares iesācējiem.
• ES institūcijas tieši šogad formulējušas vairākas iniciatīvas, lai lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem atvieglotu piekļuvi vietējam tirgum. Daudzos jautājumos jau tagad ES regulas ir pārtikas amatniekiem draudzīgākas nekā vietējā likumdošana, un tad ir jāvadās no ES regulām, jo tās ir prioritāras.
• Pārtikas amatniekiem vēl rūpīgāk kā lielražotājiem jāpēta patērētāju vēlmes, jāizmanto daudzveidīgas realizācijas iespējas, jāpopularizē sava prece, sākot ar to, ka marķējumā tiek norādīta patiesa informācija, kas norāda uz produkta izcelsmi un izsekojamību.
• Ražošanai jāpieiet radoši. Jāmeklē visdažādākās formas, piemēram, veidojot pārtikas produktus oriģinālos iepakojumos kā suvenīrus, pievienojot leģendu, u. c.
• Mājražošanas attīstība jāsāk tāpat kā jebkura aktivitāte uzņēmējdarbībā: ar tirgus pētījumiem, biznesa plāna izstrādi u. c. Kā vienu no iespējām lektore ieteica LLKC tālmācības programmu Uzņēmējdarbības uzsākšana, kas pieejama mājaslapā www.llkc.lv. Lai gan biznesa plāns tuvākajiem pieciem gadiem jāizstrādā, tā nav dogma, bet gan pieturas punkts, ņemot vērā konkrētā brīža situāciju un ieceres.
• Labāk sākt ar tādu jomu mājražošanā, ko vieglāk realizēt pēc iespējas īsākā laikā ar mazākiem ieguldījumiem, jo tas spēs iedvesmot turpmāk lielākiem darbiem.
• Pārtikas amatniecībā nepieciešama ļoti augsta paškontrole gan kvalitātes, gan higiēnas prasību ievērošanas ziņā, jo precei, kas tiek ražota nelielā apjomā nepieciešama nevainojama reputācija, jo tai nav tādu aizsardzības mehānismu, kādi problēmsituācijās ir lielražotājiem.
• Jāievēro vairāki „liesās" ražošanas principi: piegādāt tikai to, kas ir vajadzīgs; saražot tikai tik, cik ir vajadzīgs; piegādāt tikai tādu daudzumu, kāds ir pieprasīts; ražot bez zudumiem; nekavējoties reaģēt uz problēmām, izmaiņām tirgū vai jauniem izaicinājumiem.

Lai PVD prasības nebūtu apgrūtinājums, nepieciešams tās izprast

Par nosacījumiem produkcijas ražošanai mājas apstākļos stāstīja Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) speciāliste Modrīte Zieds-Ziediņa. Viņa komentēja esošās PVD prasības un sniedza praktiskus padomus, kā šajā plašajā informācijas klāstā neapjukt un nenobīties no oficiālajiem formulējumiem. Modrīte Zieds-Ziediņa atzina, ka tieši 2010. gadā, kad zemkopības ministra amatā bija Jānis Dūklavs, veikti būtiski pasākumi, lai sakārtotu un vienkāršotu daudzus Ministru kabineta noteikumus, kas attiecas tieši uz pārtikas produktu ražošanu un realizāciju nelielos apjomos. Viņa uzsvēra, ka PVD darbiniekiem, ne tikai jāmāca cilvēkiem, kā ražot, bet gan jāmāk skaidrot Eiropas Savienības regulas un Latvijas likumdošanas aktus tā, lai palīdzētu zemniekiem strādāt.

Diskusijā izskanēja daudzi konkrēti piemēri, kā var atšķirīgi traktēt vienus un tos pašus dokumentus, turklāt citādi to dara zinātnieks, PVD inspektors un pats ražotājs. Tieši šādi semināri ar bagātīgu informāciju, iespēju runāt zinātniekiem un praktiķiem, labāk ļauj atrast to ceļu, kas palīdzētu attīstīties pārtikas amatniecības nozarei un labāk izmantotu tai dotās iespējas.

Foto: Māris Cīrulis

Sagatavoja Dace Millere, LLKC Informācijas nodaļas vecākā komunikāciju speciāliste