Piekrastes zvejniecība Koluškinu ģimenei ir dzīvesveids

Piekrastes zvejnieka darbs individuālajam komersantam (IK) „J.A.N.K.I.” Salacgrīvas novadā ir dzīvesveids. Lai viss izdotos, nodarbei vienkārši ir ļoti jāpatīk. Par šādu dzīvesveidu un darbu piekrastē stāsta IK „J.A.N.K.I.” ģimenes locekle Inese Koluškina. 

IK „J.A.N.K.I.” ir dibināts 2005. gada 21. janvārī, bet sākums bijis daudz agrāk, apmēram pirms 20 gadiem. Mēs nodarbojamies ar zvejniecību Rīgas jūras līča piekrastē un nēģu zveju Svētupē. Manam vīram Nikolajam ļoti patīk makšķerēt un interesē viss, kas saistīts ar ūdeņiem, tāpēc arī sākām šādu nodarbi. Salacgrīvas domē Nikolajs izņēma zvejošanas licenci, sākumā viss notika vairāk kā izklaide, lai noķertu kādu zivi, varētu to nokūpināt, pacienāt draugus un paši paēst. Licenci toreiz varēja saņemt zvejošanai pašpatēriņam un nebija noteikts tīklu skaits – cik gribi, tik ņem. Taču jau 2004. gadā pavīdēja doma par to, ka zvejnieki pašpatēriņam varēs dabūt tikai vienu tīklu (100 m). Ja ir vēlēšanās dabūt vairāk tīklu, jāiegūst individuālā komersanta statuss vai jādibina sabiedrība ar ierobežotu atbildību vai zvejnieku saimniecība.

Nosaukumā ietverti ģimenes locekļu iniciāļi

Tā nolēmām dibināt IK. Kāpēc tāds nosaukums? Ļoti vienkārši:

 J. – Jānis (jaunākais dēls);
A. – Artūrs (vecākais dēls);
N. – Nikolajs;
K. – Koluškini;
I. – Inese.

Tie esam mēs – visa ģimene, jo šajā pasākumā darbojamies kopā. Darba ir ļoti daudz, var teikt, ka jāstrādā katru dienu visu cauru gadu. Ja nav jāiet jūrā, tad ir jāsien vai jātīra tīkli, jālāpa murdi. Atpūtas brīžu gandrīz nav, jo, ja nav jāiet jūrā, tad nāk nēģi, jūlija vidū jātaisa tacis, kam pirms tam vēl ir jāsagatavo koki. Nēģu sezona sākas 1. augustā un beidzas 31. janvārī, bet jūrā var iet visu gadu. Ziemā tas ir īpaši smags darbs, jo tīkli jāieliek zem ledus. Lai ar to nodarbotos, tam ir ļoti jāpatīk, pretējā gadījumā nekas neizdosies. Es pat uzskatu, ka tas ir dzīvesveids. Dēli tagad mums ir lieli palīgi, bet, kad viņi bija mazi, visu darījām ar vīru divatā.

Darbā rodas arī problēmas

Lielāko kaitējumu nodara roņi, trāpās arī pa kādam divkājainam kaitniekam, bet neviena maizīte nav bez garozas. Ieraugi nodarītos postījumus, un uz īsu brīdi pārņem dusmas, bet, cik tad ilgi dusmosies uz roņiem. Citādāk ir ar cilvēku radītu skādi, taču rokas nenolaižam, „norijam to krupi” un ejam tālāk. Citi saskaras ar to, ka nevar atrast palīgus darbam jūrā, bet mūs tas pašreiz neskar, jo paši tiekam ar visu galā.

Katrai nodarbei savi plusi

Vienmēr svaigas zivis, mazliet papildu ieņēmumu un dzīvesveids. Tu esi jūrā, ir loms, vakars nāk tik mierīgs, redzams saulriets, un tad jau ir aizmirsts, ka esi noguris, ka darbs vēl nebeidzas, jo zivis arī jārealizē. Nezinu, laikam izklausās dīvaini, bet katram dzīvē savs ieguvums.


Top nēģu tacis (foto: IK „J.A.N.K.I.”)

Nākotnes plānos – zvejas tūrisma attīstīšana

Gribam vairāk attīstīt tūrismu, ar nēģu zveju tas jau pamazām sākts. Nēģu sezonā tūristi brauc uz nēģu taci paskatīties un paklausīties, kā notiek zveja, degustē nēģus. Pagājušajā gadā pie mums notika nēģu svētki. Visiem piedāvājām nēģu zupu, ceptus un kūpinātus nēģus, kā arī marinādes želejā sagatavotus nēģus. Pasākums izdevās, visiem patika, tāpēc domāju, ka šogad arī rīkosim nēģu svētkus, un, ceru, ka tie kļūs par tradīciju. Jūrā arī dodas pa kādam tūristam, bet vēl salīdzinoši maz. Varbūt tāpēc, ka vasarā uz jūru jādodas ļoti agri – četros, piecos no rīta. Paredzu, ka cilvēkus tas varētu ieinteresēt arvien vairāk, jo mums jūrā nākuši draugi ar bērniem, un viņiem ļoti patika, kad tika izbērts murds un bija ļauts pašiem šķirot zivis. Tomēr ne vienmēr ir labi laika apstākļi, lai dotos jūrā kopā ar tūristiem. Mazu solīti esam jau spēruši, noslēdzot zemes nomas līgumu ar Latvijas valsts mežiem, lai varētu izveidot mazu atpūtas vietiņu ar nojumi, kur tūristiem paslēpties no lietus un vēja. Diemžēl izrādījās, ka tas ir tikai sākums, jo Vides dienestam ir jāveic pētījums, vai šī vieta neradīs kaitējumu dabai. Tas viss maksā naudu un aizņem daudz laika, jo jāiet no vienas instances uz otru, bet mēs vēl neesam metuši „plinti krūmos”. Sadarbojamies ar viesu mājām „Kosīši” un „Vējavas”, kas ir mūsu tuvākie nēģu tača kaimiņi.

Piedalīšanās konkursā

Piedalīšanās Zivsaimniecības Sadarbības tīkla pasākumā „Piekrastes teritoriju ekonomiskās aktivitātes veicināšanas programma” un tā ietvaros organizētajā konkursā bija vērtīgs pasākums, paldies Ziedītei Jirgensonei un Brigitai Skujiņai, kā arī SIA „Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs” par doto iespēju piedalīties šajā aktivitātē. Par šādu piedāvājumu, protams, bijām pārsteigti, bet esam ļoti priecīgi, ka uzrunātie bijām tieši mēs, un apmierināti par to, ka piekritām. Iegūtā 4. vieta, kā arī naudas balva ir ļoti lielisks rezultāts. Ar šādiem konkursiem tiek sniegts atbalsts mazajiem ar zvejniecību saistītiem uzņēmumiem, jo, ja nebūtu uzrunāti, mēs paši nebūtu piedalījušies, jo tas prasa laiku. Idejas jau ir, bet tās ir jāmāk „uzlikt uz papīra” un ne vienmēr tam pietiek laika un zināšanu, bet šeit bija vienreizēja iespējā, kad vajadzīga tikai ideja un informācija. Tagad mūsu ideja ir „uzlikta uz papīra” un, kad būsim vairāk „uzaudzējuši muskuļus”, varēsim to īstenot. Mēs neesam atmetuši cerības, ka tas mums kādreiz izdosies, sākums ir!


Nēģu cepšana (foto: IK „J.A.N.K.I.”)

Arī citiem prieks par mūsu darbu

Patīkami skatīties uz cilvēkiem, kas priecājas kā mazi bērni par mums tik saprotamām lietām, bet viņiem – tik svešām. Lielākā daļa cilvēku, kuri nāk skatīties nēģu zveju, to redz pirmo reizi, un pirmo reizi redz dzīvu nēģi un pirmo reizi arī to ēd. Viņi ar interesi vēro visu, priecājas par redzēto un mājup dodas ar gandarījumu par to, ka uzzināts kas jauns. Bet mēs ar šo darbu dzīvojam, mums tas patīk un kļuvis par ģimenes dzīvesveidu.

IK „J.A.N.K.I.”, Inese Koluškina
Publikācija no informatīvā izdevuma "Zivju Lapa" Nr. 3 (19)

Pievienot komentāru