Pat salīdzinot ar tuvējām kaimiņu valstīm Latvijā pārtikas mājražošana vēl ir bērnu autiņos un aktuāla kļūst vien krīzes situācijās, kad rodas saražoto izejvielu pārpalikums. Taču ekonomiskie, vides, nodarbinātības un vēl daudz citu aspektu liecina, attīstot mikrouzņēmumus, šai nozarei ir nākotne.

Šogad Lauku attīstības programmā rasti līdzekļi jaunam pasākumam, kas ļauj iegūt atbalstu mājražošanas attīstībai. To administrēs vietējās rīcības grupas, kas speciāli šim nolūkam veica izmaiņas savos pamatdokumentos – stratēģijās. Biedrība Jūrkante būs pirmā, kur projektu pieteikumu pieņemšana notiks no 20. janvāra līdz 20. februārim, bet Vidzemes lauku partnerībā Brasla, tāpat arī Īģē konkursi tiks izsludināti vēlāk. Šai sakarā otrdien Valsts Lauku tīkla Sekretariāts sadarbībā ar Jūrkanti un Braslu Limbažos rīkoja semināru Pārtikas mājražošanas nozare Latvijas laukos. Kuplais dalībnieku pulks liecināja – šī joma cilvēkus interesē un daudzi domā – kā atbalsta iespēju izmantot. Lektore, Valsts agrārā institūta nodaļas vadītāja Ligita Melece piedāvāja tiešām bagātu informācijas apjomu, dodot ieskatu gan par nozares attīstību ES, gan par to, kā šis lauku bizness būtu uzsākams un veidojams no idejas līdz ražošanas procesam, tirgum un higiēnai u.c. Ar interesentiem tikās arī kontroles institūcijas – Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Ziemeļpierīgas nodaļas inspektore Liene Eiduka, jo pārtikas mājražošanas uzsākšana, kā zināms, saistās ar dažādu normatīvajos dokumentos iekļautu prasību ievērošanu.

L. Melece gan uzsvēra, ka Eiropā izplatīts termins pārtikas amatniecība un Latvijā ierastais – mājražošana, nav īsti atbilstīgs, jo rada priekšstatu, ka ražošana ir attīstāma tikai mājās. – Sākums ar domu par mikrouzņēmumu varētu būt savā mājas virtuvē. Galvenais, ka jūsu ražotie produkti nebūs rūpnieciskie. Tie būs kas īpašs: roku darbs, vietējās izejvielas, jūsu pašu receptes un maz ķīmisko piedevu. Ja par to izšķirsieties, aizmirstiet, ka vakaros sēdēsiet mājās un skatīsieties televizoru. Būs jāstrādā 14 un vairāk stundu diennaktī. Ja tas jūs neapmierina, turpiniet dzīvot no tā, kas citiem paliek pāri. Es saku -  vajag uzdrīkstēties un tad jums izdosies, jo vieta nepaliks tukša! - lektore meta izaicinājumu klausītājiem. Tie, kam no klātesošajiem jau bija savs biznesa lauciņš, piekrita - teiktais nav pārspīlēts.

Uzskats, ka katrai valstij jānodrošina kāda daļa savas pārtikas, liek mainīt attieksmi un valstu iekšējo politiku, tāpēc pārtikas mājražošana aktualizējas arī Latvijā. Zaļo gaismu vidējie un mazie pārtikas uzņēmumi pasaulē un ES dalībvalstīs piedzīvo pateicoties tam, ka sabiedrība kļūs gudrāka, vēlas dot priekšroku veselīgiem nevis ar konservantiem un ķimikālijām piesātinātiem rūpnieciski ražotiem lielveikalos tirgotiem produktiem. Tas rada pieprasījumu un piedāvājumu tirgū. Lektore atzina -  ES regulās ietvertos ierobežojumus valstis var koriģēt ar saviem likumiem, taču Latvijā tādu ir maz un mājražotājiem nav spēcīga lobija – nevalstiskās organizācijas, kas formulētu ražotāju viedokli un likumdošanas aspektā aizstāvētu viņu intereses. ES populārās pārtikas amatnieku institūcijās Latvija pat nav pārstāvēta. Līdz šim interesenti nevarēja iegūt pat minimāli nepieciešamo zināšanu bāzi, taču tika vēstīts, ka īsās programmas top un līdzīgi kā savulaik lauksaimniecībā, mājražotājiem kursos vai apmācībās pie meistariem tāda iespēja tiks radīta.

Nelieli veikaliņi, zemnieku tirgus, stendi, tirdzniecība pie automaģistrālēm, telpas, ko vietējiem ražotājiem pāris dienu nedēļā vietējo preču tirgošanai nodrošina pašvaldības, produktu piegāde skolām vai sociālajām iestādēm, interneta veikali - iespējamās realizācijas vietas uzskaitīja lektore. Viņa akcentēja - uzsākot ko jaunu, ģimenēm visdrošāk kooperēties formālās vai neformālās attiecībās ar līdzīgi domājošiem. - Lai gan zinājām, ka kopus cūka nebarojas, tomēr dzīvē ir tā, ka viens ir ideju ģenerators, citam piemīt labas caursišanas spējas. Ir dzīvesgudri cilvēki, kam patīk dalīties savā dzīves pieredzē vai zināšanās. To visu vajag izmantot!  L.Melece īpaši uzsvēra mājražošanas iespējas tūrismā, kas ir lieliska iespēja pašražotās pārtikas apritei. Atgādināja arī, ka joprojām trūkst mazu suvenīru, ko šādos objektos varētu tirgot. To apstiprināja arī Irīna Noriņa no Minhauzena muižas – muzeja, kas uz semināru bija ieradusies, cerībā dibināt kontaktus ar vietējiem gardumu ražotājiem, lai tos varētu piedāvāt tūristiem. Uzsvars tika likts uz klientu izpēti, pirktspējas apzināšanu un piedāvājuma sabalansētību, lai tas netiktu mākslīgi sadārdzināts. Stāstot par uzņēmēju pieļautajām kļūdām L. Melece uzsvēra augstu atbildību par produkta kvalitāti un perfektu tā pasniegšanu. Ieteica biznesa plānā un projektu pieteikumos likt akcentu uz pasaulē populāriem terminiem: inovatīvs, ilgtspējīgs un sociāli atbildīgs, jo pat šķietami vienkāršās lietas ar tiem ir saistāmas. Pīrāgi, tortes, siers, desiņas, diedzētas sēklas, dārzeņi, cukādes, kaltētas ogas un āboli, marmelādes un citi našķi – iespēju ir daudz, tāpēc lektore katram ieteica atrast savējo un rīkoties.

Svētciemiete Skaidrīte Bergšteine atklāja, ka pārtikas mājražošana gan nav viņas mērķis, taču ģimenes īpašumā ir lauku mājas, tāpēc seminārā guvusi dažādas izvērtējamas idejas. – Man bija ārkārtīgi interesanti. Lektore bija ļoti kompetenta un esmu pārliecināta, ka šī diena visiem bija liels ieguvums, – viņa sacīja. Līdzīgās domās bija arī alojiete Līga Siliņa, uzskatot, ka ieguvusi daudzpusīgu informāciju un ļoti paticis, kā tā tiek pasniegta.

Gunitas OZOLIŅAS teksts