Zemeņu audzēšanai izmanto dažādas audzēšanas tehnoloģijas, kas būtiski var atšķirties pat vienas saimniecības ietvaros. Atkarībā no zemeņu stādījuma ierīkošanas laika, veida, šķirnēm, audzēšanas attālumiem, ogu produkcijas realizēšanas veida un laika, klimatiskajiem apstākļiem, kā arī audzētāja pieredzes ir iespējams lietot vairāk nekā 50 principiāli atšķirīgu zemeņu audzēšanas tehnoloģiju. Tehnoloģijas izvēle ir atkarīga no tā, vai zemenes audzē pilnīgi dabiskos vai tradicionāli pierastajos rūpnieciski industriālajos apstākļos, lietojot mulčējamo materiālu vai bez tā. Zemenes var audzēt zem dažādiem segumiem, izmantojot dažādi sagatavotus stādus, kā arī dažādus mēslojumus un augu aizsardzības līdzekļu apjomus.


Ražas perioda pagarināšanas iespējas
Ogu ražu parasti vāc tradicionālajā zemeņu laikā – jūnijā un jūlijā. Pāris nedēļu agrāk ražu var iegūt, izmantojot īslaicīgus segumus, zemos tuneļus, vēl agrāk, – zemenes audzējot augstos tuneļos vai siltumnīcas. Uzstādot tuneļu konstrukcijas, tās jānovieto Z-D virzienā; dārza teritorijai ir jābūt aizsargātai no valdošajiem vējiem.

Nedaudz (par nedēļu) agrāku ražu var iegūt, lietojot agrotīkla (17 vai 21 g/m2) segumu. Tas ir jānostiprina pret vēju. Būtu ideāli segumu stiprināt ar salmu ķīpām, kas vēlāk noderēs mulčēšanai.
Zemajos tuneļos ražu var iegūt nedēļu vai divas agrāk, bet materiālu izmaksas tiem ir daudz lielākas nekā agrotīkla segumam.

Augstajos tuneļos ražu var iegūt pat par trim nedēļām agrāk, bet izmaksas ir vēl lielākas. Lai vēl vairāk paātrinātu ražas sākumu, augstajos tuneļos reizēm papildus izmanto agrotīkla segumu, ko klāj tieši uz ceriem.
Svarīga ir katra diena, kad ražu var iegūt agrāk, jo pavasara pusē zemeņu ogu cena ir augsta, bet tā ik dienu samazinās par vairākiem procentiem.

Segumu liek pēc iespējas agrāk, kad to vairs neapdraud sniegs. Nepieciešama laba vēdināšana, lai mikroklimats būtu līdzīgs dabiskajiem zemeņu audzēšanas apstākļiem. Temperatūra zem segumiem nedrīkst pārsniegt +25 oC, citādi samazinās ogu kvalitāte un augi var apdegt.

Lai nodrošinātu zemeņu apputeksnēšanos, segumu noņem īsi pirms ziedēšanas sākuma. Augstajos tuneļos vai siltumnīcās ziedēšanas sākumā nepieciešams izvietot kameņu vai bišu saimes.
Vēlāku ražu var iegūt no remontantajām zemenēm, kas pašas par sevi ir neitrālās dienas augu, kam ziedpumpuri ieriešas neatkarīgi no gaismas un temperatūras apstākļiem. Parasti tām ir divas ražas: pirmā – tāpat kā pārējām, otrā – augusta beigās; vēl vienu ražu var iegūt oktobra vidū, izmantojot zemos tuneļus. Tāpat zemeņu ogu ražu var iegūt arī, stādījumu ierīkojot no sasaldētiem stādiem, kas ražo jau pēc aptuveni 60 dienām.

Šo visu apstākļu kopums dod iespēju tradicionālo ogu ieguves sezonalitātes laiku – mēnesi ap (parasti – uzreiz pēc) Jāņiem – pagarināt par vairākiem mēnešiem. Četrus mēnešus – no maija līdz augustam – iegūt ogas no zemenēm ir relatīvi vienkārši, ja zina un prasmīgi lieto dažādas tehnoloģiskās audzētāju viltības. Izmantojot augstos tuneļus un modernas tehnoloģijas, Latvijas klimatiskajos apstākļos ir iespējams iegūt kvalitatīvu ogu ražu pat 8 mēnešus gadā (sākot no marta līdz oktobrim), ja var nodrošināt apkuri. Protams, vēl vairāk paplašinot sezonalitāti, svaigu ogu izaudzēšanas izmaksas un realizācijas cena ievērojami paaugstinās.

Liepājas pusē, Vaiņodes novada Embūtes pagasta saimniecībā „Dēseles dārzi", ko vada agronoms Aldis Vīksne, ir tāda pieredze un audzēšanas tehnoloģiju kopums, kas nodrošina svaigu ogu izaudzēšanu piecus mēnešus gadā, šim nolūkam izmantojot aptuveni 20 zemeņu šķirņu, ko audzē augstajos tuneļos.

Audzējot dažādas šķirnes, var mainīt arī ogu ražas novākšanas laiku. Taču jāņem vērā, ka katrai šķirnei konkrētos apstākļos būs savādākas īpašības. Agrāku ražu ieguvei izmanto pārsvarā agrīnās šķirnes, taču ražas tām parasti ir zemākas, ogas salīdzinoši nelielas. Audzējot zemenes zem segumiem, ir jāņem vērā, ka tās būs pakļautas augstākai temperatūrai un samazināsies ogu stingrība, tāpēc nederēs šķirnes, kurām ir mīkstas konsistences ogas.
Neatkarīgi no tā, kādu šķirni audzēšanai izvēlas, jāsāk ar nelielu apjomu attiecīgās šķirnes stādu un audzētājam ir jānovēro, vai šķirne ir piemērota konkrētajiem audzēšanas apstākļiem.
Atklātā laukā galvenie darbi ir rindstarpu rušināšana, laistīšana, mulčēšana, mēslošana, ražas vākšana un augu aizsardzības pasākumi.

Rindstarpu rušināšana un nezāļu ierobežošana
Rušinot rindstarpas, tiek iznīcinātas nezāles, uzlabots mitruma režīms un veikta augsnes aerācija. To vēlams veikt 8 – 10 reizes sezonā, noteikti arī pēc katra kārtīgāka lietus, jo svarīgāk par nezāļu iznīcināšanu ir augsnes virskārtu uzturēt irdenu, nesablīvētu. Tas nodrošina labus augsnes gaisa un mitruma apstākļus, jo, izjaucot virskārtas struktūru un kapilārus, mitrums no zemākiem slāņiem nenokļūst augsnes virskārtā un neiztvaiko.
Pavasarī rindstarpu rušināšanu sāk iespējami agri un turpina līdz ražas veidošanās sākumam. Ražas vākšanas laikā rušināšanu neveic, bet pēc pēdējās ražas novākšanas reizes to atsāk. Mazās platībās šim nolūkam izmanto kapli, lielākās – dārza frēzi vai piemērotu rindstarpu kultivatoru. Augsni irdina 5 – 6 cm dziļi.

Nezāles ap augiem izravē reizi vai divas pirms ogu ienākšanās un vairākas reizes pēc ražas novākšanas. Zemenes audzējot plēvēs, pāris reizes sezonā lauks ir jāpārstaigā un jāizrauj nezāles, kas ir tieši pie pašiem augiem. Ja pietiekami rūpīgi tiek veikti rušināšanas darbi, augošu zemeņu stādījumā herbicīdus cenšas nelietot, jo daudzas šķirnes ir jutīgas pret ķimikālijām, kā arī tiek bojāti paši augi, sevišķi jaunās stīgu rozetes. Izmantojot aizsargplāksnes, viens no plašāk lietotajiem herbicīdiem zemeņu stādījumā ir Basta – 4 l/ha.

Nezāļu ierobežošanai zemenēs lieto herbicīdu Betanālu 160 s.e., ar ko pavasarī apstrādā zemeņu stādījumus (arī rudenī ierīkotos), kad sadīgušas pirmās nezāles. Pēdējā apstrāde pieļaujama pirms zemeņu ziedēšanas.
Preparāta kopējā deva sezonas laikā ir 6 l/ha, ko ieteicams lietot dalīti, veicot 2–3 apstrādes ar 5–14 dienu intervālu. Atkārtotu apstrādi veic pēc jaunu nezāļu sadīgšanas:

• kad nezāles ir tikai dīgļlapu attīstības stadijā, deva – 2,0 l/ha, veicot līdz 3 apstrādēm sezonā;
• kad nezālēm jau sāk attīstīties pirmo īsto lapu pāris, deva – 3,0 l/ha, veicot līdz 2 apstrādēm sezonā.

Lietojot Betanālu 160 s.e. vecākos stādījumos, kuros jau rudenī ir sadīgušas ziemotspējīgās nezāles (piemēram, parastā virza), tās netiks pietiekami labi ierobežotas, jo pavasara apstrādes laikā šīs nezāles būs jau pāraugušas.

Lai arī cik labi augsne būtu attīrīta no daudzgadīgajām nezālēm, vārpata zemeņu stādījumos audzētājiem sagādā daudz rūpju. Viens no jaunākajiem efektīvajiem preparātiem vārpatas apkarošanai ir Fokuss Ultra, kas ir jālieto kopā ar virsmaktīvo vielu Dašs. Tas darbojas kā mitrinātājs, kas palielina herbicīda pielipšanas spēju pie lapu virsmas, tādējādi samazinot preparāta zudumus un veicinot darbīgās vielas iekļūšanu nezālēs, līdz ar to nodrošinot augstāku efektivitāti.

Vārpatas apkarošanai lieto 1,5 – 2,0 l/ha Fokuss Ultra + 0,5 – 1,0 l/ha Dašs divas reizes veģetācijas periodā: pirmo reizi – pirms zemeņu ziedēšanas, otro – pēc ražas novākšanas. Nogaidīšanas laiks ir 40 dienas.

Laistīšana
Latvijas klimata apstākļos iegūt labas ražas bez papildu laistīšanas izdodas reti. Lai nodrošinātu labu zemeņu ražu, laistīšana ir nepieciešama un tā atmaksājas. Pavasaros līdz ziedēšanas sākumam, ja augsne tiek regulāri un sekli irdināta, parasti mitruma pietiek. Ziedēšanas, ogu briešanas un ienākšanās laikā ūdens patēriņš augiem stipri palielinās. Ja šajā periodā pietrūkst mitruma, daudzi ziedi neapaugļojas, aizmetušās ogas paliek sīkas, tās ienākas priekšlaicīgi, nav aromātiskas, raža ir zema.

Seklās sakņu sistēmas dēļ zemenes ir jutīgas pret augsnes mitruma svārstībām, taču ogu veidošanās laikā stādījumu labāk laistīt retāk un lielākās devās, jo bieža laistīšana var sekmēt pelēkās puves attīstību.
Parasti ir pietiekami, ja zemenes aplaista vienu reizi pirms ziedēšanas un pāris reizes ogu briešanas periodā. Laistot ir jāsamitrina visa augsnes kārta. Laistīšanas deva ir 20–35 mm (1 mm atbilst 1 l/m2 jeb 10 m3/ha). Vienas reizes deva ir 2–3 spaiņi ūdens uz 1 m2 jeb 250–300 m3 uz hektāru. Ražas laikā laista tikai īpaši sausos apstākļos, jo zemenēm vispostīgākā ir pelēkā puve, kas mitrumā strauji attīstās. Labāk laistīt nevis ar aukstu, bet ar mazliet sasildītu ūdeni.
Sausā laikā zemenes ir noteikti jālaista; lielāki stādījumi jāaprīko ar laistīšanas iekārtām. Daudz priekšrocību ir pilienveida laistīšanas iekārtām, jo tiek mitrināta tikai augsne, nevis ogas un to aizmetņi. Reizē ar laistīšanu zemenēm var pievadīt arī barības vielas. Kopējais ūdens patēriņš ir mazāks. Īpaši lietderīgs šāds laistīšanas veids ir tad, ja lieto plēves mulču.

Ļoti sausās vasarās un septembrī, kad ziedpumpuru veidošanās ir sākusies, nepieciešams izvērtēt laistīšanas nepieciešamību. Ja mitruma ir par maz, pārāk lēni var noritēt attīstības process, bet pārāk daudz mitruma var veicināt pārmērīgu auga veģetatīvo daļu (lapu un stīgu) attīstību, kas arī var aizkavēt ziedpumpuru ieriešanos un samazināt nākamā gada ražu.

Pārmērīgi laistot, smagākās augsnēs ogas var kļūt ūdeņainas, mīkstas un ciest no pelēkās puves. Zemenes ļoti cieš arī no paaugstinātas sāļu koncentrācijas augsnē. Sāļa augsne parasti ir vietās, kur laistīšanai izmanto sliktas kvalitātes ūdeni. Īpaši ir jāuzmanās, audzējot zemenes siltumnīcā, jo atkarībā no laistāmā ūdens kvalitātes var gadīties, ka kāds no elementiem augsnē uzkrājas par daudz.

Mulčēšana
Mulčēšanu veic, lai iegūtu tīrākas un kvalitatīvākas ogas, kā arī vājinātu nezāļu augšanu un ietaupītu uz laistīšanas rēķina (ūdens mazāk iztvaiko). Dabiskajiem mulčas materiāliem sadaloties, tiek uzlabota augsnes struktūra. Jāņem vērā, ka organiskie materiāli trūdot patērē slāpekli, kas nepieciešams zemenēm. Pirms mulčas uzklāšanas ieteicams veikt mēslošanu, nedaudz paaugstinot slāpekļa devu.

Stādījumu mulčē ziedēšanas sākumā, pārtraucot regulāros kopšanas (rušināšanas) darbus. Kā segmateriālu tīrāku ogu ieguvei izmanto salmus, zāģskaidas, priežu mizas mulču un citus līdzīgus materiālus. Izmanto arī „dzīvo" jeb zaļo mulču – zālāju, kas var būt gan augošs, gan arī nopļautā veidā.

Zemeņu mulčēšanai visbiežāk lieto 10–12 cm garus smalcinātus salmus, kas ir pieejamākais un lētākais materiāls. Svarīgi, lai salmi būtu tīri no nezālēm. Taču ir jārēķinās ar to, ka salmi uzsūc un saglabā mitrumu, kas ir pelēkās puves attīstību veicinošs faktors. Pēc zemeņu ražas novākšanas salmus iestrādā rindstarpās.

Ja stādījums ir ierīkots plēvēs, tad tās pašas par sevi kalpo kā mulča. Ir jāseko, lai tās būtu kārtībā, malas neizrautu vējš, zemei sēžoties, neveidotos peļķītes, kas notraipītu ogas. Jāņem vērā, ka arī stādu ieguve no šādiem stādījumiem ir minimāla.
Reizēm kā īslaicīgu mulčēšanas materiālu izmanto plēves segumu, ko uzklāj tikai ziedēšanas sākumā, saglabā ogu laikā un pēc tam novāc.

Mēslošana
Zemenēm ir daudzas un dažādas mēslošanas iespējas, taču ir jāatceras un jāievēro vairāki pamatnosacījumi:

• tā kā zemenes cieš no pārmērīgas sāļu koncentrācijas augsnē, nepieciešamās minerālās barības vielas tām jādod pakāpeniski;
• augsnē jābūt vismaz 2% organisko vielu un ne mazāk kā 20 mg P2O5, 25 mg K2O un 15 mg magnija 100 g augsnes;
• nepieciešamais barības vielu patēriņš 1 kg ogu izaudzēšanai: N – 8 g, P2O5 – 4 g, K2O – 12 g;
• 1 kg zemeņu ogu iznes 5.5 g N, 3 g P2O5, 6 g K2O;
• vēlamā minerālvielu attiecība NPK zemenēm ir 2:1:3;
• labāk lietot kādu no hloru nesaturošiem mēslojumiem, jo zemenes ir jutīgas pret šo ķīmisko elementu;
• augu attīstībai nozīmīgs ir kālijs, kas samazina stresu pret ūdens trūkumu, veicina apputeksnēšanos, palielina ogu izturību pret pūšanu, uzlabo to garšu;
• turpmākajos gados zemenes mēslo divas līdz četras reizes sezonā. Agri pavasarī, atjaunojoties veģetācijai, dod slāpekļa vai komplekso mēslojumu – 1/3 no kopējās devas, pēc ražas novākšanas – komplekso mēslojumu – 2/3 no devas. Alternatīvs variants, kas prasa lielāku rūpību un regulāru sekošanu tam, kas notiek ar barības vielu bilanci, ir šāds: 1/4 devas – agri pavasarī, 1/4 – ogu briešanas laikā un 1/2 – pēc ražas novākšanas;
• visbiežāk lieto kompleksos minerālmēslus ar mikroelementiem: NPK 8–5–19, 12–11–18, 12–9–18, 13–10–18 (oksīdos). Deva vienā reizē 15–30 g/m2.

Daži ieteikumi labākas ražas ieguvei, izmantojot mēslošanu:

• stādīšanas gadā aptuveni mēnesi pēc stādījuma ierīkošanas, kad zemenes ir iesakņojušās, lieto 20 g/m2 (200 kg/ha) amonija salpetra (bet ne vēlāk kā līdz augusta vidum);
• ziedēšanas sākumā putekšņu un ogu attīstībai iesaka lietot nitraboru – 10 g/m2;
• lieto arī kompleksos minerālmēslus ar zemāku slāpekļa saturu, papildus dodot kalcija nitrātu divas vai trīs reizes 0,3% koncentrācijā (30 g/10 l ūdens). Ar šādu mēslojuma variantu tiek panākts, ka ogas ir stingrākas;
• lai augi būtu spēcīgāki un noturīgāki pret slimībām, vairākas reizes sezonā lieto 1% karbamīda (urīnvielas) šķīdumu, kam ir pievienoti mikroelementi. Zemeņu augšanu, ražību un ogu lielumu labvēlīgi ietekmē mikroelementi (cinks, bors, jods, mangāns, varš), tos pievienojot slāpekli saturošiem mēslojumiem caur lapām vai smidzina atsevišķi 0,01 – 0,02% koncentrācijā trīs reizes sezonā: ziednešu veidošanās, masveida ziedēšanas un ražas veidošanās laikā;
• var lietot arī speciālos šķidros mēslojumus zemenēm, piemēram, tādus, kas satur: 3% slāpekļa, 1,5% fosfora, 5% kālija, kā arī magniju un mikroelementus. 50 ml mēslojuma šķīdina 10 l ūdens un salaista zemeņu lapas. Ziedēšanas laikā ir ieteicams lietot Vito B – 3–4 ml/10 m2 jeb 3–4 l/ha;
• vērtīgs mēslošanas līdzeklis ir virca. Tā iedarbojas ļoti strauji, tāpēc pavasarī, sevišķi pēc sliktiem ziemošanas apstākļiem, mēslošana ar vircu ir labs risinājums, kā augiem dod slāpekļa mēslojumu, tā stimulējot augšanu;
• vircu var dod arī uzreiz pēc pēdējās ogu ražas novākšanas;
• ieteicams vircu atšķaidīt ar ūdeni attiecībā 1:3 un uz 100 litriem šķidruma pievienot 1 kg superfosfāta;
• ja nelieto kombinētos mēslojumus, labākais kālija avots ir koksnes pelni, to daudzums var būt pat 5 – 6 reizes lielāks (pēc svara) par kālija mēslojumu. Pelnos ir daudz citu minerālvielu, tāpēc zemenēm tos iesaka lietot, lai ierobežotu slimības.

Lai izaudzētu labu zemeņu ražu, nepieciešamas zināšanas agroķīmijā, bet to var iegūt arī, ļoti neaizraujoties ar minerālmēslu lietošanu. Viss ir atkarīgs no tā, cik sekmīgi izdodas sabalansēt barības vielas augsnē, kā arī no pašas augsnes auglīguma un klimatiskajiem apstākļiem.

Mazliet par temperatūru
Vasarā ar dabiskiem materiāliem mulčētā stādījumā zemenes aug labāk, jo temperatūra ir zemāka, bet zem sintētiskiem materiāliem ir jārēķinās ar pārkaršanas draudiem.
Ļoti karstā laikā zemeņu lauku var atvēsināt, veicot virspusēju laistīšanu vai nosmidzinot ar ūdeni.

Ziemā zemenēm bīstami ir kailsali. Ja nav sniega, mazāk salcietīgo zemeņu šķirņu saknes cieš jau –8 oC temperatūrā, turpretī salizturīgākas šķirnes bez lieliem zaudējumiem pārziemo arī –15 oC kailsalā. Zem sniega segas zemenes parasti samērā labi pārziemo bez jebkāda pieseguma.

Zemenes norūdās nedaudz zemākā temperatūrā par 0 oC, tāpēc pārāk agra to nosegšana samazina augu salizturību. Bet, ja ziemas sākumā nav sniega un prognozes liecina par aukstuma tuvošanos, savlaicīgi jāpadomā par zemeņu piesegšanu. Piesegšanai izmanto salmus, skujas, kūtsmēslus, kūdru vai kompostu.

Nosedzot zemenes ar salmiem, tos klāj vienlaidus pāri augiem un rindstarpām, lai pēc salmu nosēšanās veidotos apmēram 5 cm bieza seguma kārta. Viena hektāra nosegšanai nepieciešams apmēram 10 tonnu salmu.
Kūtsmēslus un kūdras kompostu klāj ap augiem 4 – 5 cm biezā slānī, pašus augus atstājot brīvus, lai neizpūtu galotnes pumpuri un augi neaizietu bojā. Šāda veida ziemas mulča kalpo arī kā labs barības vielu papildinājums, ko augs izmantos pavasarī.

Pavasara naktssalnas
Ziedēšanas un apputeksnēšanās laikā zemenēm var kaitēt pazemināta gaisa temperatūra. Parasti ziedi cieš jau –2 oC temperatūrā, bet dažas šķirnes var izturēt pat –4,5 oC. Ātrāk apsalst ziedi tām šķirnēm, kurām ziedneši atrodas virs lapām. Neatvērušies pumpuri ir aukstumizturīgāki (iztur vidēji –3,1 ^oC).

Pret salnām var cīnīties, dedzinot dūmu sveces (Latvijā neražo), salmus, malku, dažādus atkritumus. Dūmu sega pasargā zemenes no salnas tad, ja skaidrā bezvēja naktī tā rodas, atdziestot augsnes virskārtai. Ja salna rodas, uzplūstot aukstām gaisa masām ar ziemeļu vēju, dūmu sega parasti nelīdz. No salnām nedaudz pasargā zemeņu spēcīga salaistīšana vēlu vakarā. Kad temperatūra jau nokritusies līdz 0 oC, zemeņu stādījumu var intensīvi rasināt ar pēc iespējas smalkākiem ūdens pilieniem. Mazdārziņos zemenes var apklāt ar plēvi, agrotīklu vai citu materiālu.

Zemeņu ogu novākšana
Raža jāvāc 10–15 reizes sezonā atkarībā gan no meteoroloģiskajiem apstākļiem, gan no šķirnes. Ogas jālasa ik pārdienas vai ik pēc trim dienām. Vācot retāk, daudz ogu pārgatavojas, samazinās ražība un zemenes vairāk slimo ar pelēko puvi. Ja ogas jāved tālāk, tās ievāc pirms pilngatavības – kamēr tās ir vēl sārtas vai ar baltu galiņu. Nav ieteicams lasīt ogas lietainā laikā un no rīta, kad vēl nav nožuvusi rasa, jo tad tās ātrāk bojājas. Karstā laikā ievāktas ogas nedrīkst turēt saulē. Ja ogas paredzēts realizēt svaigā veidā, tās ieteicams vākt mazākos (0,5 kg tilpuma) traukos un uzreiz šķirot. Plastmasas kastītes var iegādāties, piemēram, no firmas „Rumeks-NNZ" . Jo mazāk ogas pārber, jo labāk.
Ražas laikā viens lasītājs dienā var novākt 25–45 kg ogu, ražas sākumā un beigās – 15–20 kg.

Pārstrādei domātās ogas var lasīt dažādos traukos, bet visbiežāk audzētāji izmanto 5–8 kg tilpuma kastītes ar caurumotiem sāniem. Lasot zemenes, ir jānovāc arī bojātās ogas, lai neizplatītos puve. Strādājot pa pāriem, ērti ir izmantot speciālas iekārtas – ratiņus vai statīvus, ko katrs lasītājs, ejot pa savu rindu, pārvieto sev līdzi. Uz lasīšanas galda novieto kastītes kvalitatīvajām ogām un spainīšus bojātajai produkcijai.
Ideāli būtu ogas līdz transportēšanai pie patērētājiem uzreiz pēc novākšanas atdzesēt līdz 5 – 7 oC. Zemenes vajadzētu realizēt iespējami ātri.

Pieņemot, ka normālos apstākļos zemeņu raža ir nedaudz virs 10 tonnām no hektāra, katrā lasīšanas reizē tiek novākta aptuveni tonna ogu, tāpēc ir jābūt noorganizētam optimālam skaitam cilvēku – 10–15 ogu lasītāju, sagatavotām taras kastēm un izveidotai sistēmai produkcijas aizgādāšanai no lauka līdz patērētājam.

Lielbritānijā un citās valstīs ir populārs zemeņu novākšanas un realizācijas variants, izmantojot PYO (Pick Your Own jeb Vāciet sev paši) sistēmu. Pie audzētāja ierodas zemeņu pircēji, viņiem tiek ierādītas konkrētas vietas zemeņu laukā, un viņi paši sev salasa ogas, ejot prom nosver un norēķinās par tām. Šādi pašapgādes dārzi arī Latvijā kļūst arvien populārāki.

Lapu nopļaušana pēc ražas novākšanas
Arī šis ir diskutējams jautājums zemeņu audzēšanas tehnoloģijā, jo tajā ir gan pozitīvi, gan arī negatīvi aspekti. Lapas nopļaut ir jēga tikai tad, ja to dara uzreiz pēc ražas novākšanas, pat negaidot pēdējo ogu ienākšanos. Nogrieztās lapas nekavējoties aizvāc prom no stādījuma un apsmidzina ar pesticīdiem atlikušās augu daļas.

Lapu nopļaušana samazina slimību un kaitēkļu izplatību, taču liela daļa kaitīgo organismu atrodas tuvu auga serdei, ko nopļaut nav iespējams. Nopļaujot lapas, augam tiek atņemta jau iztērētā enerģija, kas ir jākompensē ar mēslojumu. Atsevišķas zemeņu lapas mūžs ir aptuveni 60 dienas, tātad tās lapas, kas ir šajā laikā, tik un tā nepārziemotu. Pastāv arī uzskats, ka vecās lapas izstrādā hormonus, kas kavē ziedpumpuru ieriešanos. Pēc nopļaušanas jaunās lapas saaug ļoti ātri un līdz ziedpumpuru ieriešanās laikam parasti paspēj izveidot pietiekami lielu ceru, kas ir būtisks priekšnoteikums, lai ieriešanās būtu sekmīga. Pēc nopļaušanas augs pastiprināti veido jaunas lapas un mazāk stīgo. Novēlotai lapu pļaušanai ir negatīva ietekme. Agrīnajām šķirnēm un zemenēm, ko audzē zem seguma, šis pasākums ir iesakāms arī higiēnas apsvērumu dēļ, tāpēc arī pavasarī vēlams novākt bojātās un nodzeltējušās lapas.

Stīgu regulāra apgriešana
No mātesauga stīgas ir jāatgriež, tiklīdz tas ir iespējams. Tas sekmē auga labāku attīstību un palielina ražu. Pavasarī pirms ražas vākšanas šo darbu veic divas vai trīs reizes. Stīgu apgriešana dod augam spēku briedināt lielākas ogas, bet pēc ražas novākšanas ļauj tam labāk attīstīties un ieriest vairāk ziedpumpuru.

Īsi par zemeņu bioloģisko audzēšanu
Audzējot zemenes tradicionāli, līdzīgi kā citiem kultūraugiem tiek lietoti arī pesticīdi, bet, pievēršoties zemeņu bioloģiskai audzēšanai, no ķīmisko preparātu lietošanas ir jāatsakās. Minerālmēslu vietā var lietot vircu vai kompostu. Kāliju un mikroelementus, kas zemenēm ir ļoti nepieciešami, var dot, izmantojot koku pelnus, kas ir arī līdzeklis dažu kaitīgo organismu ierobežošanai. Taču, zemenes audzējot ar bioloģiskām metodēm, ceri nekad nebūs tik pilni ar ogām, kā tie, kas ir smidzināti pret smecernieku vai pelēko puvi. Raža prognozējama divas reizes mazāka, bet bioloģisko ogu realizācijas cena nebūs divas reizes augstāka.

Taču šis jautājums ir diskutējams, jo arī bioloģiskajos stādījumos var iegūt labu ražu, ja izmanto veselīgus stādus un zemenes pareizi kopj.
Daudzi patērētāji ogas iegādājas tieši no pašiem zemeņu audzētājiem, par kuriem ir zināms, ka viņi lieto minimālu daudzumu ķīmisko preparātu.

Sagatavoja LLKC Augkopības nodaļas vecākais speciālists dārzkopībā Imants Missa
Publikācija no informatīvā izdevuma "Lauku Lapa" Nr.89