Kaņepes ir sens kultūraugs, tā dzimtene ir Himalaju kalnos Āzijā. Pats senākais kaņepju izmantošanas fakts ir datēts ap trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras Ķīnā, bet masveida kaņepju izmantošana sākās senajā Ēģiptē. Līdz pat 1820. gadam 80% no visiem tekstilizstrādājumiem tika radīti no kaņepēm, jo nebija vēl izgudrots mehānisms kokvilnas šķiedru atdalīšanai. Arī Latvijā kaņepju audzēšanai ir ļoti sena vēsture – senākās kaņepju sēklas atrastas Talsu pilskalna 11.-13. gadsimta slāņos, bet, iespējams, ka tās audzētas jau agrāk.

Arī mūsdienās sējas kaņepes audzē visā pasaulē un, palielinoties cilvēku rūpēm par ekoloģiskās situācijas uzlabošanu un vides saglabāšanu, pieprasījums pēc dabiskās šķiedras (arī kaņepju šķiedras) palielinās. Lielākās kaņepju audzētājvalstis ir Ķīna, Ziemeļkoreja un Kanāda. Ķīnā un Ziemeļkorejā ik gadu ar kaņepēm apsēj apmēram 80 000 hektāru, Kanādā – ap 10 000 hektāru. No Eiropas Savienības valstīm visvairāk kaņepes tiek audzētas Francijā, Vācijā un Anglijā. Kopumā Eiropā ik gadu saražo 22 000 – 24 000 tonnu kaņepju šķiedras un 44 000 – 48 000 tonnu kaņepju spaļu.

Arī Latvijā pēdējo gadu laikā interese par kaņepju audzēšanu arvien palielinās un palielinās arī ar kaņepēm apsētās platības. Kaņepes audzē gan kaņepju eļļas, gan šķiedras ieguvei. Eļļas ieguvei kaņepes pamatā audzē SIA „Iecavnieks" un vēl dažas saimniecības Zemgalē, bet šķiedras ieguvei tās audzē Krāslavas un Preiļu rajonā.

Pārstrādātu kaņepju šķiedru ķīpas ir eksportspējīga prece, pēc kuras ir pieprasījums Vācijas, Francijas un Lielbritānijas tirgos, kā arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Šobrīd 90% visu Latvijā pārstrādāto kaņepju šķiedru jau eksportē uz Lietuvu un tālāk uz citām ES valstīm. Taču vislielākais Latvijas potenciāls vidējā termiņā ir nevis dabiskās šķiedras eksportā, bet gan no tās ražotas produkcijas eksportā, par ko jau ir sākuši interesēties Latvijas kompozītmateriālu ražotāji, būvkompānijas un citi uzņēmēji, kas savās laboratorijās testē kaņepju šķiedras īpašības.

Lai Latvijā attīstītu kaņepju audzēšanu, 2010. gada 20. jūlijā tika nodibināta biedrība „Latvijas Industriālo kaņepju asociācija". Tās galvenais mērķis ir kaņepju, dabisko šķiedraugu un citu atjaunojamo izejvielu audzētāju, pārstrādātāju, zinātniskās pētniecības institūciju, ar nozari saistīto speciālistu apvienošana, lai sekmētu dabisko šķiedru un citu atjaunojamo izejvielu audzēšanu, nozares attīstībā ieinteresēto sadarbības partneru un komersantu kooperāciju, veicinātu inovāciju un nozares klastera izveidi, tādējādi sekmējot uzņēmējdarbības attīstību Latvijas reģionos.

Kaņepju vieta augsekā

Viens no svarīgākajiem noteikumiem pareizas augsekas izveidē ir kultūrauga ievietošana augsekā pēc piemērotākajiem priekšaugiem. Tas pilnā mērā ir attiecināms arī uz sējas kaņepju audzēšanu. Pēc zinātnieka V. Zeibota datiem, kaņepju labākās ražas iegūst, ja par priekšaugu ir izvēlēts pirmā gada āboliņš. Labi priekšaugi ir arī rušināmās kultūras: kartupeļi, sakņaugi, dārzeņi, kukurūza u.c., kuriem dots bagātīgs organiskais mēslojums. Kaņepes var sēt pēc dažādiem zaļbarības mistriem: rudzu – vīķu mistra, zirņauzām. Tās var audzēt pēc pākšaugiem – zirņiem un vīķiem, bet par mazāk piemērotiem priekšaugiem uzskata vasarājus.

Kaņepes savukārt ir ļoti labs priekšaugs visiem kultūraugiem, jo augsne pēc to novākšanas ir tīra no nezālēm. Pēc kaņepju audzēšanas augsne ir dziļi uzirdināta un ar labu struktūru – to nodrošina šo augu labi attīstītā sakņu sistēma.

Daļa autoru uzskata, ka sējas kaņepju atkārtotā audzēšana vienā laukā noved pie neracionālas mēslojuma izmantošanas un straujas ražas pazemināšanās. Savukārt Polijas zinātniece L. Grabovska apgalvo, ka atkārtotā kaņepju audzēšana praktiski neietekmē to kvalitāti un ražu, tomēr uzskata, ka kaņepju audzēšana monokultūrā ir ekonomiski nelietderīga.

Augstas kaņepju ražas ir iespējams sasniegt, tikai audzējot kaņepes auglīgajās augsnēs ar reakciju kas ir tuvu neitrālai (pH 7.1 – 7.4). Uzskata, ja pH līmenis ir mazāks par 5,0, kaļķošana ir obligāta, bet, ja pH ir robežās no 5,1 līdz 6,0, kaļķošana ir ieteicama. Kaņepes labi pacieš augsnes kaļķošanu, tāpēc vajadzīgo kaļķi (dzēsto kaļķi, saldūdens kaļķi vai citu kaļķošanas materiālu) var dot pirms kaņepju sējas.

Sēja, augu biezība

Augstas kaņepju sēklu un kaņepju stiebru ražas ieguvei liela nozīme ir labai sēklai. Tai ir jābūt labi iztīrītai, bez piemaisījumiem un nezāļu sēklām. Jāpievērš uzmanība arī sēklu izmēram. Noskaidrots, ka rupjākas sēklas nodrošina līdz pat 30% lielu šķiedras ražas pieaugumu, turpretī augstāku sēklu ražu iegūst no vidēji rupjām un sīkām sēklām. Audzējot divmāju kaņepes, smalkākas sēklas nodrošina lielāku skaitu mātesaugu, bet mazāk saušņu. Ir būtiski atcerēties, ka ar laiku kaņepju sēkla zaudē dīgtspēju, tādēļ sējai nevar izmantot sēklu, kas ir vecāka par diviem gadiem. Sēklu tīrībai ir jābūt ne mazākai par 98 %, bet dīdzībai 90 – 95 % robežās.

Izsējas normas ir atkarīgas no kaņepju izmantošanas veida. Audzējot kaņepes sēklu ieguvei, tās sēj reti – 25-30 kg ha-1. Retos sējumos kaņepju stiebri izaug resnāki un tie ir žuburoti. Katrā zara galā atrodas sēklas galviņas. Viens augs caurmērā dod 35 – 40 g sēklu, kamēr normāli biezos sējumos no vienas kaņepes vidēji iegūst 2 – 4 g sēklu. Šķiedru iegūšanai izsēj 100 – 120 kg ha-1 sēklu.

Lietuvas zinātnieces Zofija Jankauskienė un Elvyra Gruzdevienė, pētot divu Polijas izcelsmes vienmājas kaņepju šķirņu 'Beniko' un 'Bialobrzeckie' stiebru ražību, ja lietotas dažādas izsējas normas (40 kg ha-1, 55 kg ha-1, 70 kg ha-1), nonāca pie šādiem secinājumiem: lielāko augu blīvumu (274 augi m-2) nodrošināja šķirne 'Bialobrzeckie' ar izsējas normu 70 kg ha-1; vismazāko nezāļu skaitu ( 0 gab. m-2) nodrošināja variants, kur šķirnes 'Beniko' kaņepes bija iesētas 50 kg ha-1, bet stabili mazs rādītājs (1,3 gab m-2) bija arī abām šķirnēm ar izsējas normu 70 kg ha-1; vislielāko zaļās masas un sausās šķiedras ražu nodrošināja šķirnes 'Beniko' kaņepes ar izsējas normu 40 kg ha-1, bet izsējas normu palielinot, abi minētie rādītāji samazinājās.

Savukārt Polijas zinātnieks Jerzijs Mankovskis pētījumā, kas ilga trīs gadus, izsecināja, ka vislabāko kaņepju šķiedru tekstilrūpniecības vajadzībām ir iespējams iegūt, lietojot izsējas normu 80 kg ha-1 un kaņepes nopļaujot to ziedēšanas sākumā.

Labākais sējas laiks mūsu apstākļos ir, kad augsne aramkārtas dziļumā ir iesilusi līdz 8-10 °C. Šādā temperatūrā kaņepes ātri sadīgst un jaunie dīgsti spēcīgi attīstās. Normālos pavasaros šis sējas laiks iekrīt tūliņ pēc vasarāju sējas.

Sēklu iestrādāšanas dziļums ir atkarīgs no augsnes sastāva, mitruma satura augsnē, sējas laika un citiem apstākļiem. Smagākās augsnēs sēklas ir jāiestrādā 2-3 cm dziļi., bet vieglākās – mālsmilts un kūdras augsnēs – 4-6 cm dziļumā. Kaņepju sējai ir izmantojamas graudu sējmašīnas.

Mēslošana

Kaņepes atbilstošos klimatiskajos, laika un augsnes apstākļos spēj sasniegt pat piecu metru augstumu, bet to saknes var sniegties divu līdz trīs metru dziļumā. Lai izveidotu šādu biomasu, kaņepēm ir nepieciešams ievērojams augam uzņemams barības vielu daudzums. Bez organisko vai minerālmēslu izmantošanas kaņepju audzēšana ātri novedīs pie augsnes noplicināšanas. Bagātīgs organiskais un minerālmēslojums nodrošina kaņepju ražu gandrīz jebkurā augsnē, izņemot vienīgi ļoti blīvas un pārāk vieglas, sausas augsnes.

Visvairāk kaņepes patērē slāpekli, mazāk – kāliju un fosforu. Tās var strauji augt un dot augstas ražas, ja augsne ir nodrošināta ar saknēm viegli uzņemamām barības vielām. Pētījumi rāda, ka kaņepes otrajā augšanas mēnesī uzņem ap 75% slāpekļa, 20% kālija un 70% fosfora no visa augšanas laikā uzņemtā barības vielu daudzuma.

Slāpekļa trūkuma gadījumā kaņepju augšana aizkavējas, tomēr tā iestrādāšana, kad augļiem izaudzis 3. vai 4. lapu pāris, nodrošina tiem normālu turpmāko augšanu un attīstību. Kaņepes visvairāk slāpekļa patērē periodā no ziedpumpuru veidošanās līdz ziedēšanai. Slāpekļa trūkuma gadījumā tiek nomākti fotosintēzes metaboliskie procesi. Slāpekļa trūkums izpaužas kā hloroze, sākumā uz vecākām lapām, vēlāk uz jaunākajām, līdz zaļš paliek tikai augšanas konuss. Ar slāpekli pārbagātās augsnēs augiem attīstās ļoti daudz tumši zaļu lapu, bet mazāk veidojās ziedi. Pārmērīga slāpekļa mēslojuma lietošana palielina kopējo šķiedras un sēklu apjomu, bet samazina šķiedras izturību un palielina negatavo sēklu daudzumu.

Fosfors tiek uzņemts visos kaņepju attīstības posmos, tomēr visintensīvāk augi to izmanto sēklu veidošanas stadijā. Nepietiekams fosfora daudzums augsnē aizkavē augšanu, samazinās arī ražība. Tādos gadījumos pat lielas fosfora mēslojuma devas vēlākajos attīstības posmos nespēj nodrošināt augstas ražas. Fosfora trūkums ir novērojams vispirms uz vecajām lapām – lapu malas ieritinās uz iekšpusi. Ap lapu dzīslām var parādīties violets krāsojums. Pārmērīga fosfora mēslojuma lietošana palielina šķiedras izturību, bet samazina tās uzkrāšanu stiebros, kā arī sēklu ražu un eļļas saturu tajās.

Atsevišķais kālija mēslojums paātrina augšanu tikai sākumposmā – līdz trešajam lapu pārim, bet kopā ar slāpekļa un fosfora mēslojumu pozitīvi ietekmē visu auga veģetatīvo un ģeneratīvo orgānu attīstību veģetācijas periodā. Pietiekams kālija saturs augsnē veicina agrāku ziedēšanas un sēklu veidošanas posmu sākšanos, samazina veģetācijas periodu. Kālija trūkums izpaužas kā vecāko lapu dzeltēšana, nekroze uz lapu malām un vara pelēki plankumi uz lapu plātnes. Kālija pozitīvais efekts ir novērojams tikai tad, ja augsnē ir adekvāts slāpekļa un fosfora daudzums.

Bez iepriekš minētajiem makroelementiem veģetācijas periodā sējas kaņepes izmanto arī šādus mikroelementus: dzelzi, kalciju, magniju, sēru, boru, cinku, mangānu, molibdēnu, varu.

Dzelzi augi izmanto enzīmu sintēzē, fotosintēzes un elpošanas procesos. Par dzelzs trūkumu liecina hlorozes pazīmes uz meristēmām, vairāk uz jaunajām nekā uz vecajām lapām, jo dzelzs savienojumi nav sevišķi labi šķīstoši un tie lēni izplatās pa šūnām. Kalcija trūkums arī skar meristēmas apvidu, augiem parādās vīšanas pazīmes, stublāji kļūst trauslāki, apikālās meristēmas iet bojā, jo kalcijs ir nepieciešams šūnu dalīšanas procesā. Magnijs ir hlorofila integrālā daļa, tā trūkuma dēļ uz vecākajām lapām parādās pelēkbalti plankumi, dzeltē audi ap lapu dzīslām, kam seko pilnīga lapu hloroze. Jaunās lapas ir tumši zaļas. Sēru augs izmanto proteīnu veidošanā, tā trūkuma gadījumā rodas vispārēja augu hloroze, sākot no jaunākajām šūnām. Bora trūkums izraisa sakņu sistēmas palielināšanos, izaugumu veidošanos, lapas kļūst oranžas, ar bronzas nokrāsu. Cinka trūkuma sekas ir sīkas lapas, kā arī audu dzeltēšana ap lapu dzīslām. Mangāna un molibdēna trūkums izpaužas lapu audu dzeltēšanā starp galvenajām dzīslām, lapas bieži kļūst izlocītas. Vara trūkuma dēļ veidojas trausli, viegli lūstoši stumbri.

Kaņepju mēslošanai ir iespējams izmantot organisko mēslojumu, minerālo mēslojumu vai abu mēslojuma veidu kombināciju. No organiskajiem mēslojumiem kaņepēm vispiemērotākie ir kūtsmēsli, tiem seko kūtsmēslu – kūdras, kūdras – vircas un citi komposti. Kaņepēm droši var dot lielākas organisko mēslu devas, jo nav jābaidās no sējumu veldrēšanās. Ir noskaidrots, ka saimnieciski izdevīgākās kūtsmēslu devas ir 40 t ha-1, jo, mēslojuma devu dubultojot, ražas pieaugums ir tikai 22%.

Pēc Polijas zinātnieces L. Grabovskas pētījumiem, optimālākais mēslojums sējas kaņepēm Polijas apstākļos ir 90 līdz 120 kg ha-1 slāpekļa, 70-100 kg ha-1 fosfora un 150-180 kg ha-1 kālija tīrvielā. Palielinot slāpekļa mēslojuma intensitāti, pieauga kaņepju stiebru garums un šķērsgriezums, bet manāmi samazinājās šķiedras kvalitāte.

Latvijas un Lietuvas zinātnieku kolektīvs, pētot sējas kaņepju izmantošanu biomasas ražošanai abu valstu apstākļos, noskaidroja, ka vislielāko augstumu kaņepes sasniedz ar slāpekļa devu 60 kg ha-1, bet vislielākā zaļā masa bija iegūta ar 100 kg ha-1 slāpekļa.

Augu aizsardzība

Nezāles. Kaņepes ir ātraudzīgs augs, kas labvēlīgos laika un augsnes apstākļos var sasniegt un pat pārsniegt divu metru augstumu. Ja kaņepes ir iesētas labi drenētajā un sabalansēti mēslotajā augsnē ar piemērotu augsnes reakciju, tās attīstās ļoti strauji un sasniedz 30 līdz 40 cm augstumu jau 3.-4. nedēļā pēc sējas. Šajā attīstības posmā kaņepes nodrošina augsnes noēnošanu par aptuveni 90%, tādēļ lielākā daļa nezāļu no tā cieš un iet bojā. Vidēji biezos sējumos – ar 200-250 augiem uz kvadrātmetru – kaņepes izkonkurē praktiski visas nezāles, ieskaitot vārpatu. Jāuzsver, ka nezāles pēc kaņepju novākšanas turpinās augt, bet, audzējot kaņepes atkārtoti vienā laukā, nezāļu populācija ievērojami samazināsies arī vēlākajos gados. Šāds paņēmiens ir izmantojams bioloģiskajā lauksaimniecībā, kur herbicīdu lietošana nav iespējama.

Kaitēkļi. Kaņepju sējumus Latvijā var apdraudēt kaņepju spradzis un kukurūzas svilinātājs. Kaņepju spradzis ir maza, bronzas krāsas vabolīte, kas apgrauž un noēd jaunos, nenocietējušos kaņepju dīgstus. Otrā spradžu paaudze parādās sēklu ienākšanās laikā un bojā jaunās, aizmetušās sēklas un lapas. Kaņepes jāsēj agri, lai, sākoties spradžu attīstībai, tās paspētu izaugt pietiekami garas un nocietētu jaunie, mīkstie audi, kurus tad spradži bojā mazāk. Kukurūzas svilinātājs ir mazs, pelēks tauriņš, kas dēj oliņas kaņepju un citu augu lapu apakšpusē. No oliņām izšķīlušies kāpuri izgrauž stublājā caurumus, ielien tajā, iekūņojas un pārziemo līdz nākamajam pavasarim. Bojātie stublāji izgrauzuma vietās viegli aizlūst un dod mazvērtīgu šķiedru. Šo kaitēkļu apkarošanai lieto augsnes dziļaršanu.

Slimības. Pasaulē vairāk nekā 50 dažādu vīrusu, bakteriju, sēnīšu un kaitēkļu apdraud kaņepju sējumus. Tomēr kaņepju spēja ātri pielāgoties apkārtējiem apstākļiem un veidot lielu biomasu ļauj tām veiksmīgi cīnīties ar kaitīgiem organismiem.

Vienīgā slimība, kas var ietekmēt kaņepju ražas Latvijas apstākļos, ir baltā puve, ko ierosina asku sēne Sclerotinia sckerotiorum, taču tā nenodara sējumiem būtiskus zaudējumus. Inficēto kaņepju sēklu var ievākt, bet sēt to nedrīkst. Ievāktās sēklas var izmantot kaņepju sviesta un eļļas ražošanai, taču jāsēj ir Eiropas Savienībā sertificēta sēkla.

Sagatavots LLKC Augkopības nodaļā

Publikācija no informatīvā izdevuma "Lauku Lapa" Nr.79